Redzēju sapnī savu bijušo. To, kurš mani klusībā bija krīpīgi gadiem pielūdzis, un tad dabūja, zaudēja, un piepildīja savu apņemšanos tāpēc nodzerties līdz nāvei.
Redzēju viņa bēres. Realitātē tas bija neliels pasākums pirms diviem gadiem. Sapnī tas notika tagad. Sapņoju, ka man ir tāda profesija - mirušā pavadītājs. Nevis izvadītājs, bet pavadītājs. Par tādiem strādāja mediji, kas "it kā" redzot un sarunājoties ar mirušajiem. Tajā kultūrā, par kuru sapņoju, kas nebija mūsējā, esot bijusi tāda tradīcija, un saglabājusies līdz mūsdienām, kad daudzi netic, ka tādas lietas pastāv, bet tradīcija ir tradīcija, tāpēc mans darbs nebija izmiris. Daži neticēja vairs vispār nemaz, citi ticēja, ka varbūt es saņemu kādu nelielu iedvesmu no mirušā, bet realitātē es mirušos redzēju stāvam sev blakām un pat varēju pieskarties viņu vēsajām rokām.
Es nebiju zinājusi, ka mirušais, kas jāpavada, būs viņš. Cibiņš, starp citu. Te mēs iepazināmies. Nebūtu nākusi, ja būtu zinājusi, bet nevarēja jau izgāzt bēres. Bijušais tomēr uzvedās ļoti labi. Daudz mani netracināja, lai gan izteica pāris nožēlas vārdu, ka viņam ir bijusi cerība, ka es atgriezīšos. Tāpēc esot tā dzēris, cerējis, ka es iežēlošos. Atbildēju, ka uzturēt romantiskas un seksuālas attiecīabs žēluma dēļ nav manā stilā. Viņš piekrita, ka nav gan, bet neesot varējis samierināties. Visa pasākuma laikā viņš izturējās godprātīgi, sekoja manām pavadītājas instrukcijām, nekādu ziņu palicējiem nenodeva, sakot, ka vienīgā ziņa ir tikai man. Pasmējos, ka es varēju te arī nebūt, jo ielūgumu uz bērēm saņēmu, bet, ja nebūtu patrāpījies man te strādāt, es nebūtu ieradusies. Un tad viņš patiešām ļoti dīvaini pasmaidīja, un es nopratu, ka tur ir kāds pastrādājis, jo es biju pieprasīta pavadītāja, tikpat labi varēju būt tajā dienā citā Latvijas galā nevis Jēkabpilī. Palika pavisam dīvaini, jo es strādāju tikai ar tiem mirušajiem, kas tikko miruši. Pēc bērēm vai, ja viņi netika apbērēti, tad pēc slavenajām 40 dienām viņi aizgāja "tālāk" un ar tiem man kontakta nebija. Es strādāju tikai ar tiem, kas neko daudz par aizsauli nezina. Kas vēl gaida, kad tiks rituāli nobērēti.
Bērēs bija arī mans vīrs un draugs, kuri abi realitātē pazina šo cilvēku (viņa īsto bēru laikā mēs visi bijām Šveicē). Vīrs pienāca un teica, ka ir neticīgais vienmeŗ bijis, bet tā kā es izvadu pazīstamu cilvēku, tad lai nododu sveicienu. Un tad es viņu labi pārbaidīju, paņemot bijušā roku, ieliekot vīra rokā, un apliekot abas savas plaukstas apkārt. Tādā veidā es varēju ļaut viņiem pēdējo, vēso rokas spiedienu. Vīrs kļuva zils no sejas, teica, ka tagad jau vairs nevar neticēt, arī draugs gribēja paspiest viņa roku, ko es nodrošināju, un vismaz viņu acīs es vairs nebiju šarlatāte. Protams, ka šeit sapņa loģikā ir caurums, jo, ja es tik tieši varēju runāt ar mirušajiem un ļaut viņus sajust arī citiem, tad šajā pasaulē nevajadzēja būt šaubām par aizsaules pastāvēšanu, bet sapnis ir sapnis, protams.
Tālāk es vadīju bijušo cauri visādiem rituāliem, rituālajiem vārtiem, vairākām dziesmām un lūgšanām, ko viņš kārtīgi izpildīja, jo gribot tiešām iet tālāk nevis palikt tepat, kur es viņu kārdinātu staigāt man pakaļ. Pēdējais bija rituāls, kurā gars pēdējo reizi atgriezās miesā. Visi apstājās apkārt zārkam, čukstēja vārdus, un viņš, pēdējo reizi man pamājis, iegūlās zārkā, atpakaļ savā ķermenī. Tad viņu apraka, un tradīcija teica, ka caur zemi mirušie dodas tālāk. Mans darbs bija padarīts un es zināju, ka viņu nekad vairs neredzēšu, līdz mani kāds cits nobērēs.
Nesaprotu, kas izsauca šādu Veļu laika sapni. Neesmu par šo cilvēku ne domājusi, neko, viņa nāve man bija vienaldzīga, un joprojām ir vienaldzīga, jo tādi apsēsti stalkeri, kāds viņš beigās izrādījās, mani nepiesaista. Atceros, ka man draugs pateica, ka šams ir miris, un es atbildēju kaut ko līdzīgu kā "OK, ko tu šodien darīji?". Emocijas tiešām tādas pa nullēm. Jebkādu žēlumu nomāca atvieglojums par to, ka nebūs jāsaņem draudu ziņas, ka viņš "zina, kur es dzīvoju". Neko jau nekad neizdarīja, bet, zinot cik viņš psihs, sevišķi, kad sadzeras, pavisam mierīga sirds man nebija. Vainot sevi jau man arī nebija ne prātā. Ja gribi nodzerties līdz nāvei - lūdzu, tava darīšana. Es viņu no pašnāvnieciskām tieksmēm biju pietiekami glābusi. Pietika līdz mūža galam. Viņējam.
Kāpēc man šāds sapnis pēkšņi rādījās, nesaprotu. Psihologi gan jau teiktu, ka neesmu apbērējusi iekšēji, bet tā nav taisnība. Ir lietas, kas manī nav izbeigušās, bet šī izbeidzās jau vēl pirms viņš nomira. Tā pavisam. Bet sapnis kaut kādā ziņā interesants. Tāda profesija gan jau man piestāvētu, lai gan pieņemu, ka būtu mirušie, ar kuriem jācīnās, kuri neiet cauri visam tik mierīgi. Kaut kur pa vidu nodomāju - labi, ka šeit viss mierīgi, un nav jāpielieto vārdi un maģija, lai mirušo piedabūtu iet projām. Tāds jau arī bija mans galvenais mērķis - dabūt viņu prom. Ja iet labprātīgi - tad arī jauki paskaidrot, ko kurš rituāls nozīmē, un vispār palīdzēt, atbalstīt, bet galvenā doma bija - lai viņš aiziet. Lai nepaliek uz zemes pēc bērēm. Ne visi gāja tik labprātīgi kā šamais. Teorija ļoti interesanta. Patiesībā pat grāmatas cienīga.

Spontāni nopirku jostu gurniem, kam būtu jāpalīdz pret sāpēm, kādas ir man. Neviens nekad nebija man tādu ieteicis, neviens pats ārsts. Uzliku un asaras saskrēja acīs. Ne tāpēc, ka sāpes pazuda, bet tāpēc, ka tās samazinājās uz vieglām. Es vairs neceru kādā brīdī vispār nejust sāpes, bet to samazinājums vien jau likās it kā man spārni būtu pielikti un es varētu aizlidot. Skumjākais tas, ka man šodien bija ļoti laba diena. Es jutu tik maz sāpju, kā reti gadās. Un vienalga izrādās, ka ir vēl daudz ko ņemt nost. Es tik svētīgi nebiju jutusies vismaz gadus 10. Man vairs nebija pat sajūta atmiņā saglabājusies, kā tas ir, kad ir tik viegli. Elpot vieglāk, pleci atslābinājās, staigājot tāda sajūta kā pa mākoņiem. Man šobrīd ir pat vienalga, vai ilgtermiņā tas nepadarīs visu vēl ļaunāku. Es vienkārši vēlos just to pasakaino sajūtu, ka sāp tikai nedaudz. Kā gurnu josta var atslābināt plecus, es nezinu, bet liekas, it kā viss ķermenis būtu pēkšņi pārkārtots. Un man nav pat kam prasīt, ko tas nozīmē. Vajadzētu taču būt kādam iemeslam, kāpēc spiediens ap gurniem tik ideāli visu sakārto. Taču, ja neviens man nekad nespēja ieteikt tādu jostu, un man tam bija nejauši jāuzduras internetā, tad skaidrs, ka atbildēt man neviens nevarēs.
Pasūtīju vēl vienu, dārgāku, jo šī ir pati lētākā, jau jūtu, ka ātri izstaipīsies. Tas jau bija tāds spontānais pirkums, tā teikt pamēģināt - ja nu palīdz. Un nostrādāja. Pat ilgtermiņā vienalga, jo es lidoju. Lidoju no tā vien, ka nesāp tik stipri. Un mazliet raudu par to, ka vēl aizvien tomēr sāp, bet man jau ir tik neaptverami labi. Cik tomēr slimi tas ir tā vienai pašai cīnīties pa miglu, kad mums it kā teorētiski pastāv veselības aprūpe.