Tas ir tik smieklīgi. Es te nerunāju par ezotērisku jēgu vai pat ne par apstākļu sakritību, bet iekšēju sajūtu. Būt gatavai kaut kam un gribēt kaut ko, pat just šausminošu vajadzību pēc kaut kā bieži nesakrīt. Ir bijuši brīži, kad liekas, ka bez kaut kā nomiršu, ka pilnīgi visas iekšas raujas krampjos, kā vajag, bet neesmu gatava. Bieži vien pēc tam jāatzīst, ka būtu izpurgājusi iespēju. Nemācētu izmantot, nemācētu paņemt, nemācētu pat atpazīt, ja pienāktu man klāt. Un te nav tāda taisnīguma, kā izklausās. Nav tā, ka kad gatava - dabūsi. Bieži vien tiešām vajag, un daļa tevis bez tā iekārotā nomirst, pat uz neatgriešanos vampīra formātā. Nomirst laiks, kurā tu dzīvoji bez. Tomēr tu nedabū, jo neesi gatava. Un arī tad, kad esi, tu vienalga nedabū.
Šobrīd es esmu beidzot gatava kaut kam milzīgi lielam, ko es esmu gribējusi jau kādus gadus 3. Ik pa laikam eswmu mēģinājusi tur tikt, bet pati esmu jutusi, ka nu nav, nav vēl viss iekšā gatavs. Pārbītos, aizbēgtu, izdomātu attaisnojumu nedarīt. Tagad tā nav. Apmēram kaut kādu nedēļu es jūtu, ka neaizbēgtu, darītu, izbaudītu un paņemtu no tā visu, ko var dabūt, jo man iekšā ir tā gatavība. Bet es nezinu, kā būs. Es atceros citu brīdi, kad biju gatava kaut kam ekstra lielam. Tiešām biju, tā ka no sirds, bet nedabūju, un gatavība pazuda, sabruka pīšļos, droši vien uz neatgriešanos.
Tā gatavība, kas man ir tagad, ja arī pazustu, varētu atgriezties, ne kā tā iepriekšējā. Šai vēl ir laiks, lai gan arī ne gluži līdz mūža galam, bet ir. Ar to es sevi mierinu, jo es patiešām, nu tā no sirds un dvēseles nezinu, kā tagad man to gatavību piepildīt. Es nezinu pat kur sākt, jo daudz o jau esmu izmēģinājusi tajos savos negatavības laikos. Nebūtu dabūjusi, nekas, bet to, ka tās metodes nestrādā, es pārbaudīju. Vismaz kāds labums.
Un es šoreiz tiešām nevienam neteikšu, kas tas ir. Nevienam. Nevis lai nenoskauž, bet tāpēc, ka... ja es nedabūšu, es gribu būt vienīgā, kas zina, ka biju gatava un nedabūju. Pat ne kauns, bet kaut kā... nevietā.