Meklēju šo cilvēku, bet viņa nebija mājās un durvis neviens nesargāja. Kamēr es tur blandījos, pie manis pienāca pusmūža sieviete un jautāja, vai es ejot pie Anša, es izskatoties pēc kāda, kas ar viņu draudzējas. Es teicu, ka nē, jo Ansis bija labi ieredzēts baznīcas torņa cilvēks, ne kā mans draugs. Tomēr sieviete teica, ka tad man ar viņu jāiepazīstas, jo es nu ļoti izskatos pēc kāda, kas draudzējas ar Ansi. Paskatījos uz sevi, cik var redzēt, man mugurā bija sarkanmelns, ļoti gotisks tērps. Nobrīnījos, ka Ansim varētu būt tādi draugi, bet īpaši daudz par viņu es arī nezināju. Gāju līdzi, jo Ansis skaitījās ļoti augsta persona un es, protams, gribētu ar tādu draudzēties.
Baznīca bija nevis auksta, bet gan mājīga, vismaz šis piebūvētais spārns. Akmens mijās ar koka palodzēm, spārēm un mēbelēm, visur bija koši ziedošas puķes glazētos podiņos. Kad kāpām augšā pie Anša, mani pārņēma bijība, lai gan es apzinājos, ka neesmu kristiete un Ansis mani visticamāk pasūtīs. Es taču nācu ciemos pie sava drauga alkoholiķa, nevis tiešām meklēju Dievu.
Anša tomēr nebija mājās. Nonācām tornī, bet ne parastajā, bet kaut kādā slepenajā tornī (lai cik šis apzīmējums neliktos muļķīgs). Te viss bija vēl vairāk pilns gaismas un puķu. Daudzas mazas istabiņas bija savienotas savā starpā, viss tik jauki, lai gan trepes bija samērā nedrošas. Sieviete bija paņēmusi līdzi vēl kādu, kas esot atbildīga par slepenā torņa lietām. Es tā labi padomāju, un sapratu, ka tornis tiešām ir slepens un to no ārpuses neredz.
Izteicu nožēlu, ka Ansis ir izgājis, bet sievietes atbildēja, ka tad jau man jāvada meditācija un dziedināšana. Atbildēju, ka spēju to darīt, bet neesmu kristiete. Viņas pasmējās un atbildēja, ka Anša draugi bieži nav kristieši. Lai es starp saviem raganu buramvārdiem ieliekot pāris rindiņas par Jēzu un Debesu valstību, kādus kristīgos tautas buramvārdus, kādu taču ir daudz, un viss pārējais lai ir kā ir. Ansis esot pēkšņi izgājis, pēc dažām minūtēm nāks klienti, un nevar taču to visu tā atstāt. Atbildēju, ka ja tā, tad es varu vadīt dziedināšanas meditāciju. Man ļoti patika baznīcas slepenajā tornī, un sāka pārņemt sajūta, ka es tiešām varētu būt Anša draugs, lai gan to nezināju ar prātu.
Sievietes aizgāja, es sāku prātā pārcilāt kādus semikristīgos vārdiņus pielikt klāt pagāniskajai meditācijai, un sāka ierasties viesi. Dažādi cilvēki pēc vecuma, dzimuma, mantiskā stāvokļa, bet visi skatījās uz mani ar interesi un nelikās, ka kādu traucē mans gotiskais paskats. Kad visi bija sanākuši, kādi desmit cilvēki, es teicu, ka Ansis ir negaidīti izgājis, bet es esmu viņa draudzene, un šoreiz vadīšu meditāciju. Visi priecīgi sarosījās, viena sieviete izteica visu sanākušo prieku, ka varēs piedzīvot vēl kāda Anša drauga darbu. Visi gaidīja manus brīnumus.
Es nolēmu, ka nav ko raustīties, un iesāku runu par to, kā dažādus dievus sauc dažādos vārdos, bet tuvāk paskatoties mēs redzam to līdzības, un tad runāju gan kristīgos, gan pagāniskos vārdus, un visi klausījās ar interesi.
Tad mani vārdi pieslēdzās torņa maģijai un mēs visi bijām vilcieniņā, kurš bija bez jumta, bet ļoti skaists un rotāts ziediem. Braucām pa mežiem un pļavām, un cauri ezeram, un visur bija putni. Galvenokārt latviešu, bet arī tādi, ko reti redz, ūpji, griezes, visādas interesantas pīles un gārņi, ērgļi utt. Visur mirdzinājās neskaidra gaisma, un viesi runāja, ka man nu gan esot interesanta gaisma. Noskaņa bija tāda, ka šī ir cita dimensija.
Tomēr tas ātri beidzās. Pēc pusstundas atkal bijām tornī un visi devās prom. Es jautāju vai tas viss vienmēr ir tik ātri, un viņi teica, ka jā. Nevarot jau tik ilgi tērēties. Viņi teica man paldies un likās iepriecināti. Lai gan es apzināti neradīju putnu vērošanu, tomēr sapratu, ka tas, ko stāstīju, to kaut kā bija izraisījis.
Nolēmu palikt un pagaidīt Ansi, un pa īstam ar viņu iepazīties, bet sajūta bija tāda, ka mēs jau sen esam pazīstami.