Šī dziesma mani ir pilnīgi paņēmusi. Kaut kas reti piedzīvots, ka ir tik krāšņi... protams, tas saistās ar laiku, ko pavadīju tai skanot, ar radošām atklāsmēm, ar klipu... bet tā ir atkal mana nenormālā sinestēzija, kas uzliek sirsniņu uz "i". Esmu jau šo dziesmu klausījusies 46 reižu, kopš atgriezos no Šveices. Un tagad es atceros, ka klipu tiku jau kaut kad redzējusi... sen.
*
Tā nāk kā gaiši un tumši zaļa lente, kā ceļš, kas vijas kalnā, bet tā malas atlokās kā ieplaizājusi, mīksta koka miza. Tas plūst man pretim ar gaiši zilām zvaigznītēm. Tas nāk no nekurienes un aizplūst visurienē. Zem kājām dziesma skrubinās ar tām pašām zilajām, durstīgajām zvaigznītēm, bet tur ir arī zili, mīksti, želejīgi burbuļi. Viss apkārt ir tumšs, bet tajā tumsā grozās, lokās, dejo un čabinās tumši tēli, kā koku zari, bet ne tikai, tādi gari un dīvaini. Smaržo tas viss pēc svaiguma, bet arī nedaudz pēc mašīneļļas. Tas plūst cauri, tā nav uz ādas, ja nu vien nedaudz baltu pārslu. Tas plūst nenosakāmā ātrumā cauri un cauri, un aizplūst visur, izgaismojot, appludinot, paņemot visu, kas bijis.