Es rakstu par to visu, kas man svarīgs, bet man tā kā neērti paliek, jo tās tomēr nedaudz ir mirstoša vilka gaudas pret Mēnesi, par laikiem, kad skrēju, plosīju, dzīvoju.
Un nevis man ir kauns, bet tā cilvēcīgi neērti nedaudz. Tomēr, ja darbs sanāk labs, tad jau vienalga. Tā atkalināšanās gan ir ikdienišķa, lielākā daļa rakstnieku vairs nav jauni, bet raksta par krāšņām lietām. Par tām, kam viņi jau vairs netic, bet kuras ir skaistas.
Nu, es arī tā daru.