Un nevis damn it vai kaut kas tur tādīgs, bet fuck it. We can always just fuck away our sorrows. Stulbi tas viss bija, no sirds stulbi, bet kā jau bieži - paskatos atpakaļ un saprotu, ka citādāk nevarētu būt bijis, ja skatāmies reāli. Es nebiju gatava pieņemt to, ko vajadzēja. Nevarēju. Vajadzēja to izraudāt, kožot pirkstā līdz asinīm un nervu raustīšanai, un vemšanai. Tas ir ļoti stulbi, ka tas pienāca tieši tagad, bet no otras puses - šo savu stulbumu es varēju izdzīt tikai kā Velnu ar Belcebulu. Tam bija jānoiet līdz pilnīgam galam un pašnāvības domām, lai izbeigtos. Tieši tas arī bija reāli, nekas cits. Es savā jūtu ietiepībā spēju būt nenormāla. Nespēju un nespēju atlaist. Tiešām jānotiek kaut kam tādam, lai es spētu. Nu labi. Pirmās četras dienas vienalga ir vienas no skaistākajām manā mūžā.
Muļķīga es esmu, bet, ja es tik šausmīgi dziļi nesāpētu, tad arī nepriecātos tik dziļi un nemīlētu.
Tāds ir "balance in The Force". Un tad jau es labāk staigāju pa dziļu Dark Side un Light Side, nekā maļos pelēcībā. Lai jau ir. Vismaz tad, kad ir galā, tad ir galā pavisam un bez atpakaļceļiem. To ir patīkami just. Patiešām. To patīkamo sajūtu, kad viss kļūst tikai par atmiņām, kurām vairs pat īsti nav sakara ar mani, kas es esmu tagad. Tas viss bija, mīlēja un sāpēja kaut kādai citai man. Tagadējai pret to ir tikai pelēcība un pieklājīgs smaids.
Un protams, ka es neaizmirsīšu to ekstāzes brīdī izteikto piedāvājumu paciemoties Francijā. Pilnīgi nepieklājīgi neaizmirsīšu. Nu ja. Fuck it, jo tas palīdz. Tas ir tas, kas patiešām palīdz. Pret visu. Pat pret rēgainām atmiņām apziņas kaktiņos, kas izliekas par asarām.