Tad, kad es patiešām gribu uz Rīgu, kad man ir liela motivācija, tad es varu tikai gulēt nekustīgi uz muguras un apcerēt, kāda būs mana dzīve, ja nebūs neviena, kas man palīdzēs. Pretsāpju zāles nepalīdz, diagnozes ir tikai daļējas, bet nekas no tām īsti nevar izraisīt konkrētos uzliesmojumus, tikai fona sāpītes. Tas viss vēl arvien ir izdomāts, bet man ar tām izdomātajām sāpēm ir jādzīvo. Neviens man invaliditāti vai kādu palīdzību nedos, jo es visu tikai izdomāju. Zāļu nav. Būtībā nav arī nekādas izejas, kā kārtot savu dzīvi šodienai, jo nekādas nākotnes man nav un nevar būt.
Un šodiena arī ir sūdīga, jo es ļoti gribu svinēt Jauno Gadu ar cilvēkiem, kas mani uzaicināja, bet nomiršu no kaut kāda sāpju šoka jau pie Pļaviņām. Tā nu gulēšu nekustīgi uz muguras un... neko. Neko jau, protams. Tikai kaut kā ļoti skumji ir gan par to. Ne jau man tas datums ir svarīgs, bet tomēr visi tagad kaut kur tiekas, svin, ir kopā... un es arī varētu būt kopā ar to reto brīnumu savā dzīvē, bet es nevaru. Jo iedomas, jo pārāk liela iztēle.
Jā, protams. Visu to periodu, kad juku prātā no sāpēm par Sīras nāvi man nekādi nervi nebija beigti un neko es sev nepiedomāju. Nākamajā dienā pēc ļoti labi pavadīta laika un pozitīvām emocijām man ir jānoliekas. O, jā, nervi, bļin.