Sapratu, ka es tagad varētu stāstīt un stāstīt... jo es apsolīju, ka nestāstīšu, līdz viņš būs miris. Viņš teica, ka tad viņam vienalga, lai es stāstu kam ko gribu. Es biju ļoti dusmīga uz viņu, nicināju no sirds, bet solījumus, ja tie tiešām ir tādi nopietni, nevis pa jokam, es laužu tikai pie ļoti īpaša iemesla. Neesmu nekad stāstījusi neko tādu, ko viņš speciāli piekodinājis neteikt nevienam. Tomēr tagad es varu. Tur ir ļoti daudz gan smieklīgu, gan ne pārāk smieklīgu stāstiņu.
Ir arī tādi, kas varbūt policijai būtu interesanti, bet tas viss ir noticis pasen un diez vai vairs ir īpaši svarīgi.

Un vēl man besī, ka man lien virsū tie cilvēki, kas man nepatīk. Ir tādi, kas gadiem neatlaižas, un ir tādi, kas nesen. Daļa ir tādi, kas visiem lien virsū, bet citi ir pieklājīgi un pacieš. Viņi ir pieraduši, ka pacieš, taču te viena nē - palūdz netraucēt, bet viņi taču tikai labu, kā tad tā? Un tad tik sākas - ko es tev tādu izdarīju, ka negribi kontaktēties???
Neko īpašu, tiešām, nekā tāda ļoti traka nebija. Bet man tev cits jautājums.
KO TU IZDARĪJI, LAI ES GRIBĒTU???

Ja viņš gada laikā nav atvilcies ne uz savas mātes bērēm, ne brāļa kāzām, ne Ziemassvētkiem (jā, vēl viens atteicās nākt), tad šis būs pirmais gads manā dzīvē, kad es ne reizi neesmu redzējusi savu tēti. Un žēl man nav. Tas kaut kā ir tomēr par traku. Negribi, nevajag, bet pēc šādas izrīcības lai nemēģina vilkties atpakaļ manā dzīvē. Nevajag man.