Prāts saprot, bet jūtas apmulst, jo vienmēr viņa ir mani sagaidījusi JP mājā. Viņa vienmēr tur ir bijusi, un rīt man vajadzēs pirmo reizi iet pa durvīm mājā, kurā viņas nav. Un ir tā tik bieži aprakstītā sajūta, it kā kaut kā tomēr... zini, ka nē, bet sajūtās tas viss ir tik neatdalāmi savijies, ka nevis nevar noticēt, nē, bet tomēr ir kaut kāds gļuks, ka... pat nevar pateikt.
Tas laikam ir tas grūtākais, tikt pāri tam laikam, kad kaut kur dziļi iekšā ir sajūta, ka viņa te vēl kaut kur ir. Tā ikdienišķā sajūta, ka ielec klēpī. Tas ir kaut kas nesaprotams un neizskaidrojams, bet ļoti daudzi cilvēki šo sajūtu piedzīvo.
Cilvēki nesaprot un nepieņem nāvi. Laikam tikai tā mēs spējam izdzīvot. Tas laikam ir kaut kāds aizsargmehānisms, kā apiet domu pašam par savu nāvi.