Pamanīju kaut kādu nelāgu pazīmi. Ļoti sen tā nebija bijis. Pavisam viegli nepatika klausīties, kā manas tievās un pat kaulainās druškas sūdzas, ka esot resnas govis un gribētu būt daudz tievākas. Ne tā, ka man būtu pašai par sevi sabojājies viedoklis, bet nu nepatika pēkšņi tā doma, ka viņas manī redz govi, jo tāda es esmu, ja viņas ir resnas. Pilnīgs begemots, lai gan M/L izmērs, nevis XXXL.
Un vienmēr jau saka, ka tas tikai pašai uz sevi, ka tā tāda gaume par savu izskatu, bet nu sorrry, es nekad mūžā tam neesmu ticējusi. Ja tu domā, ka tev, lai būtu skaista, ir jābūt 34 izmēram (nepārspīlēju, jā, tiešām 34) un tavs 36 ir par lielu, tad mans 38/40 ir Ktulu izmērs un zem mana svara būtu jāiebrūk Zemeslodei. Un man kaut kā pēkšņi ir neērti, kad viņas tā runā, un gribas saliekties deviņos līkumos, lai neizskatītos tik milzīga. Pašai ok un liekas normāli, bieži skatos uz meitenēm, kuras izskatās līdzīgi man, un domāju, ka skaistas, jo tādas man tieši patīk, bet tas, ka viņas uz mani skatās kā uz kaut ko ārpus, kaut ko citādāku, kas vispār pat nevar pietuvoties "skaista sieviete" līmenim, tas pēkšņi kaut kā aizskar. Senāk tā nebija.
Kaut kas pēdējā laikā manā līdzsvarotajā pasaulītē pamati sāk ļodzīties. Liekas, ka tas no veselības problēmām, jo diemžēl jāatzīst, ka ir grūti, nu ir... bet es īsti nezinu. Varbūt tur ir vēl kaut kas cits, taču to es laikam tā arī nekad neizdomāšu.