Nepagāja ne 10 gadi, kā... nē, pagaidiet, īstenībā pagāja. Pagāja 11 gadi. Pirmo reizi es vērsos ar šīm sūdzībām pie ārsta, kad man bija 21, tagad ir 32. Un kas izrādās... tajā rentgena tipā, kur viņi mani sūtīja, to neredz, redz citā. Pirmā ārste vienkārši pateica, ka man tur nav, kam sāpēt. Otrā aizsūtīja mani uz parasto rentgenu un asinsanalīzi, un pateica, ka viss ir labi un tas no depresijas. Un kā man, cilvēkam parastajam, bija zināt, ka viņa ir dura? Ne jau es zinu, ka pastāv vairāki rentgenu veidi.
Un nav ko uzskatīt lauku ārstus par sliktākiem. Tās divas duras neko pat nemēģināja darīt, tikai vienkāršākās pārbaudes un viss, bet šī man taisīja visādus izmeklējumus un dažādus rentgenus, kamēr nu man ir diagnoze. Protams, ielaistā formā man tas viss jau ir. Būtu atklāti slimības aizmetņi pirms 11 gadiem, man tagad būtu daudz labāk. Bet ko nu vairs. Kā ir, tā ir. Diagnoze nejauka, sevišķi manā vecumā, jo izārstēt nevar, tikai apturēt attīstību... uz laiku... ja citiem tas sākas 50 gados, nepaspēj attīstīties līdz nāvei. Mani visticamāk tas vecumā novedīs uz gultas, ja tik ilgi izvilkšu.
Nu, vismaz man tagad ir plāns, ko darīt. Emocijas ir sāpīgas, nespēju to vēl lāga aptvert, tāpat nezinu vēl visus sīkumus, pēc tomogrāfijas labāk zinās, bet nu... vismaz man ir atbilde. Beidzot. Pēc 11 gadiem man ir atbilde. Un šī lauku slimnīcas ārste ir tā ielikusi visām krutajām Rīgas durītēm, ka nemetas.