Biju kaut kādā nesaprotamā vietā, kurā bija normāli ēst roņus. Virtuvē vairāki stāvēja uz galdiem, tos cirta gabalos. Un viens nemira. Tas bija sevišķi milzīgs, pelēks ronis ar mīlīgu purniņu. Tam nebija jau lielākās daļas no vidusdaļas uz leju, gar atlikušajiem sāniem bija noplēstas platas miesas loksnes, tāda laša krāsas miesa.
Un viņš mīļojās ar cilvēkiem, kas gāja garām. Kā kaķis mēģināja nomazgāt asinis no atlikušās ķermeņa daļas. Es teicu, ka tā nedrīkst, bet visi atbildēja, ka tā ir viņa paša vaina, ka nemirst, un vēl pakasīja aiz austiņas, sakot "mūsu mazais, dīvainais nemirējs". Tā viņu cirta un cirta. Ciršanu es neredzēju, bet dzirdēju brēcienus no virtuves. Nezinu, cik bija atlicis, kad viņš beidzot nomira, bet tas notika.
Es gāju ārā, apsēdos sniegā, un ilgi raudāju.