Lai ciniska es nekļūtu, man tomēr likās, ka mans mērķis - lauku māja ar ļoti iekārtotu apkārtni, vietu, kur ērti gulēt, tomēr nedaudz atmaksāsies. Neloloju ilūzijas, ka pie manis daudz cilvēku gribēs braukt, bet tomēr likās - Jāņus gan es varētu uztaisīt tādus, lai cilvēki izvēlētos svinēt tieši pie manis. Un varbūt vēl pa vasaru pāris pasākumus, mazākus. Un jau pietiktu, būtu jēga. Bet kurš tad brauks uz tiem maniem Jāņiem? Nebūs jau vairs neviena, ko aicināt. Latvija kļūst pilnīgi tukša, kā izspiesta švamme. Un nekam, ko es esmu ieplānojusi, vairs nav nozīmes, jo bez cilvēkiem blakus tas viss ir tikpat tukšs.
Es sāku sevi ienīst, jo nespēju būt pret to visu vienaldzīga. Vajadzētu gribēt visu tikai sev, naudu, mantu, bagātību, iekārtot to visu tikai sev, bet man tas tā nestrādā. Es nespēju sevi piespiest gribēt to, ko grib pārējie. Es viņus vienkārši gribētu nopirkt ar smuku māju, ar skaistu vietu, ar ērtu atpūtu par velti. Lai man nav jābūt vienai.
Bet dzīvot ērti un bagāti ir mūsdienās svarīgāk par visu. Kāpēc es tā nemāku un vēl kaut ko murgoju iekšēji par "my tribe" es nezinu. Jau kādus gadus 10 es sevi ienīstu maz. Ir bijis, kad nespēju izturēt sevi vai sevi garlaikoju, bet ienīst... nu, tagad es to pamazām sāku. Tā, ka viss iekšā sagriežas, kā ienīstu. Man nevis riebjas, kāda es esmu, bet parādās salts, nicīgs naids pašai pret sevi.
Kāpēc es esmu tik debila??? Kāpēc nekam nav nozīmes man pašai, vienai, egoistiskai, pašpietiekamai? Bet nav. Ja man nav neviena, kam pastāstīt, ar ko pārrunāt, ar ko kopā piedzīvot, tad es nemāku atrast jēgu kaut ko vispār darīt.
Un tas mani grauž kopā. Tas rada to pilnīgi plānprātīgo sevis ienīšanu, ko pēdējā laikā piedzīvoju. Jo vairāk cilvēku runā par pārcelšanos, jo vairāk man gribas nocirst sev rokas, kājas un galvenais izraut sev tās stulbās smadzenes no smadzeņu poda. Kāpēc citiem pietiek pašiem ar sevi, bet es esmu tik bezvērtīga, stulba un ne-pašpietiekama?