Bērnībā un pusaudzībā man vienmēr likās, ka šeit ir garlaicīga daba. Nav tā, ka man nepatika, manī vienmēr mājoja ģimenē nepierasta sajūsmība par dabu, lauku dzīvi, dzīvniekiem, bet tomēr man likās, ka te kaut kā nav. Es varēju stundām priecāties par ainavu, bet no otras puses likās, ka visur citur būs vēl skaistāk. Ne tā, ka šeit nav skaisti, bet ka citur ir vēl labāk. Dramatiski kalni, romantiskas, milzīgas un košas puķes, baltu smilšu pludmales ar palmām, ledāji un geizeri, ziemeļblāzma, neaprakstāmi mūžameži ar krāsainiem putniem... viss tāds liels, košs, varens, bet šeit tā it kā nekā. Nu smuki, protams, jauki, bet... pieticīgi?
Man šķiet, ka es pieaugu tad, kad sapratu, ka šeit ir visskaistāk. Un tā nav nekāda piedomāta nacionālā romantika. Man patiešām Latvijas ainava liekas visskaistākā. Tās ir nianses, izjūtas, tas īpašas skaistums, kas piemīt ziemeļu puslodes mērenajai klimata joslai.
Un patiešām - mums ir tik daudz! Mums ir četri gadalaiki, kad citiem ir labi, ja divi, un dažreiz tikai nebeidzama ziema vai vasara. Tas vien jau ievieš milzīgu dažādību. Mums ir jūra, kad citiem līdz jūrai ir simtiem kilometru. Mums ir zaļums, kad citiem ir tikai tuksnesis vai pārapdzīvota postaža. Mums ir putni un zvēri, košas puķes un ziedoši koki, kad citiem vispār nav koku.
Tā ir tikai mana gaume, tikai gaumes jautājums, protams, bet man Latvijas un vispār mērenās klimata joslas daba liekas visskaistākā. Tā pa īstam pie sirds.
Šodien biju pastaigā gar Radžu ūdenskrātuvi, un safotografēju tādus brīnumus, ka pašai vēl tagad galva griežas no sajūsmas, lai gan vienā brīdī izliju.
Cik pie mums ir skaisti!