Nu un ko lai es tagad daru, ka man ir augsts intelekts? Noliekt galvu un teikt, ka "es jau neesmu smuka", ja esmu Andželīna Džolija ir stulbums. Tāpat man jāklausās, ka es tēloju gudru. Neko es netēloju. Es neesmu labāka par citiem, intelekts man maz ir laba devis, bet, sasodīts, man ir perfekta atmiņa, nerimstoša ziņkāre un augstas kognitīvās spējas, kas ir rezultējušās intelektuālā personībā.
Un ko man tagad darīt? Nemēģināt no kāda izspiest loģiku? Es te nedomāju uzspiest savu personīgo "pareizo" viedokli, bet apstrīdēt kaut kādus "debesis ir zilas, jo tās vienmēr tādas ir bijušas, jo cilvēkiem to patīk saukt par zilu krāsu, jo tādā pašā krāsā ir ūdens, bet tev nav taisnība, jo tu trešdienās dzer nevis ūdeni vai ēd zilenes, bet gan oranžus burkānus" nedrīkst, nē, nē, ko tu te tēlo gudro.
Es neesmu dzīvesgudrāka, viedāka vai "labāka" par citiem, bet, pie Velna, vai man tiešām ir jākaunas no tā, ka man ir intelekts?
Mūsdienās šķiet, ka ir.

Wibbly wobbly, timy wimy...
Mana grāmata ir visādās pagastu bibliotēkās, tā saka Goggle.
Vells pār stenderi un vēl pudele ruma...
Man ir grūti to iedomāties. Tas nav reāli. Tas ir fantastiski. Tas ir labi un šausmīgi. Es vienkārši nekādi nespēju to iztēloties. Tā ieiet bibliotēkā un ieraudzīt tur savu grāmatu. Tā vienkārši. Tā pa īstam, pa īstam, pa īstam!!!
Wow, nu es pati sev varu teikt - wow.
Nu un tad, ka maz utt. Tomēr. Un lasa, gan jau kāds lasa. Priecājas, gānās, jūt līdzi, garlaikojas, met pret sienu, smejas, nolād... jūt kaut ko pret viņu, nu tā pa īstam!!!!!
Ahhhh....