Es kaut kā nebiju iedomājusies, ka nosaukt sevi par rakstnieci būtu iedomības un milzīga ego pazīme. Un nav pat runa par to, ka kāds uzskatītu, ka esmu pārāk maz izdevusi vai ka pašas publicētais neskaitās. Tā vispār. Teikt, ka esi rakstniece, tas ir iedomīgi, lai arī cilvēks varbūt tiešām ar to nodarbojas ikdienā un pārdod savus darbus, un tā pelna dienišķo maizi. Tas vienkārši ir iedomīgi pats par sevi, jo tā tu uzsver, ka esi labāks un gudrāks par citiem. Un nevis kontekstā, bet vispār tā teikt ir iedomīgi. It sevišķi pateikt "man kā rakstniecei ir interesanti tas un tas". Tādā veidā tas kaut kā padara tevi pārāku? Un, piemēram, gleznotājai pateikt, ka viņai kā gleznotājai ļoti piesaista šis skats, jo viņai gribētos kaut ko tādu uzgleznot, vai tas uzreiz sevī ietver arī domu "es šo skatu uztveru labāk par citiem, kas tajā nekādā gadījumā nesaskata neko īpašu, jo viņi jau nav tik īpaši kā es?"
Es kaut kā to tā neuztveru un neatceros, kad man kādreiz līdzīgi teksti būtu likušies iedomīgi. Tā tomēr ir profesija, un pieminēt savu profesiju ir normāli. Atceros, kad viena grimmētāja mēģināja ieskaidrot citiem, ka viņas viedoklis par konkrētu grimmu filmā ir svarīgāks nekā citiem, izceļot, ka viņa taču ir grimmētāja. Kad to tā tiešā veidā saka - mans viedoklis ir svarīgāks par tavu, jo es esmu grimmētāja, tad es saprotu nepatiku. Katrs, kas skatās filmu, ir tiesīgs izteikties par to, vai viņam patīk grimms vai nē, filma tomēr ir domāta skatītājiem nevis tikai filmu speciālstiem. Tāpat es nekad neesmu mēģinājusi apgalvot, ka mans viedoklis kā rakstniecei ir stiprāks, pareizāks vai vairāk vērā ņemams, kad runa ir par grāmatām. Arī grāmatas ir domātas lasītājiem, nevis tikai rakstniekiem. Rakstnieku viedoklis par tām nav svarīgāks nekā auditorijas viedoklis. Es varbūt arī māku izanalizēt grāmatu specifiskāk un nosaukt kaut kādas lietas vārdos, bet, vērtējot grāmatu, tam nav lielas nozīmes. Galvenais tomēr ir lasītāji tāpat kā filmu skatītāji. Ja runa ir par profesionālu kritiku, kur kritiķi savā starpā vērtē, tad tas ir cits stāsts, bet tam visam nav jēgas, ja tas neaiziet līdz mākslas patērētājam. Es arī neatceros, kad es savu viedokli būtu uzsvērusi kā svarīgāku. Ja mēs runājam par cilvēku, kas savā mūžā ir izlasījis desmit grāmatas pretim maniem tūkstošiem, tad man varētu parādīties nicīgs smīniņš, ka viņam ir visai grūti salīdzināt kādu grāmatu ar citām, jo viņam ir ļoti mazas zināšanas par to, kādas vispār ir grāmatas. Tomēr tas nenozīmē, ka viņam nav tiesību izteikties par tām grāmatā, kuras viņš ir lasījis. Par konkrēto darbu viņa viedoklis ir tikpat svarīgs kā manējais, no vienas puses pat interesanti, kā grāmatu vērtē cilvēks, kas maz lasa.
Bet tomēr - nosaukt sevi vārdā "rakstniece" dažiem liekas iedomīgi, it kā tu sevi paceltu pār citiem. Citas radošās profesijas - mūziķis, dziedātājs, horeogrāfs - tas kaut kā tādu neizsauc. Vai tā ir sabiedrības kopējā mazvērtības sajūta, ka cilvēki maz lasa, bet iekšā ir iesēdies, ka lasītāji un rakstnieki ir gudrāki, jo skolā tā mācīja, ka vajag lasīt? Vai kāpēc? Kāpēc saukt sevi par rakstnieku ir iedomīgi? Un tas nav tikai pret mani, kurai varētu pārmest, ka es neesmu neko nopelnījusi, un rakstnieks ir tikai tas, kas ar to pelna iztikai. Nē, tur nav tā sāls.
Izklausās it kā "rakstnieks", tas būtu tāds tituls, kas uzreiz tevi ieceļ par gudru, bet nevienam jau nav tiesību sevi saukt par gudru. Visiem būtu jāpaliek ēniņā un jāturas kopā ar citiem pelēkajā zonā, grimstot kompleksos. Vai visi rakstnieki ir gudri? Es tā nedomāju. Esmu lasījusi darbus, kur man pilnīgi kauns paliek, kā cilvēks savu gara nabadzību tā izliek uz papīra. Un otrādi - cilvēki, kas nemaz nelasa un neraksta var būt gudri.
Tad kāpēc? Kāpēc?

Tas ir tik muļķīgi, ka cilvēkiem ar ļoti tradicionālu vai arī svārstīgu un pielāgojamu viedokli ir daudz vieglāk atrast draugus. Tas ir muļķīgi no manas puses, protams, ne jau kopumā, jo tas ir ļoti loģiski.
Bija iesākusies kaut kāda pazīšanās ar vienu pāri, kuri man likās ļoti jauki un interesanti cilvēki, lai gan puiša uzvedība man ik pa brīdim lika sarauties, nesaprotot, vai tas ir joks vai uzbrauciens, tāds uzvedības stils. Neko, katru reizi likās, ka laikam jau tikai joks, bet nu nonācām mēs pie domstarpībām tomēr. Visu vēl varētu atrisināt, bet sāka kļūt redzams, ka viņš nav spējīgs atturēties no tēmām, kur mums ir viedokļu atšķirības. Es varu sadzīvot ar dažādiem cilvēkiem, ja viņi aiz cieņas pret mani, tomēr nejokojas un nesprēgā negatīvi par to, kas man ir svarīgs. Es varu arī nesprēgāt par to, kas svarīgs ir viņiem. Protams, ir savas robežas, kur es nevaru kāpt pāri pat tad, ja cilvēki to pasaka vienu reizi un es zinu, ka tā ir, lai gan viņi nesaka to vairāk un nejoko nekad. Tomēr, ja mani neizsmej par to, ka es domāju citādāk, es varu saprasties ar dažādiem cilvēkiem, un neizsmiet, piemēram, materiālistus, ateistus, kristiešus, new age piekritējus, vegānus, gaļēdājus, cilvēkus, kam ir pretestība pret LGBT, ja viņi tomēr nav tā gluži dzelžaini pret un nav agresīvi, viegla patriarhālisma atbalstītājus, cilvēkus, kam ir aizspriedumi pret kādu tautību, ja tā neraisa smagu diskrimināciju vai agresiju un līdzīgi. Atslēgas vārds ir - tu domā citādāk nekā es, bet tu neesi par vardarbību pret kādu, nelamā, nekaunini un citādi nepazemo tos, pret ko tev ir iebildumi, un tu spēj pieņemt, ka kāds, konkrēti es, domā citādāk. Un tu esi gatavs vai nu konstruktīvai sarunai par šīm tēmām vai arī mēs vienkārši šīs tēmas liekam mierā, un likšana mierā dominē pār sarunām. Nav pieļaujami joki par kādu sabiedrības grupu, pie kuras es piederu, izņemot, ja tos pasniedz ar cieņu, teiksim, joki par sievietēm, ja tiek teikts kaut tik vienkārši - tas nav domāts, lai aizskartu, vienkārši joks ir smieklīgs. Jā, daudzi rasistiski, mizogīniski, rusofobiski, homofobiski, pret ticīgajiem, slimajiem, neglītajiem vai vienalga kādiem citiem vērstie joki IR smieklīgi, jo tie ir asprātīgi, oriģināli, izmanto vārdu spēles utt. Es mīlu melno humoru, ja tas ir tikai humors, es māku abstrahēties un necelt brēku. Tomēr nopietni izsmiet - nē, paldies.
Man ir savas ļoti konkrētas vērtības dzīvē, kurām es nekāpšu pāri. Es nevaru pieņemt divus cilvēku variantus - tos, kas reāli domā, ka melnādainie, geji, ebreji, musulmaņi, pagāni, krievi utt ir jāsit nost, ka sievietēm ir vieta virtuvē un zem parandžas utt, un tos, kam šie man nepieņemamie uzskati ir vieglākā formā, piemēram, ka sievietes tomēr ir kultūrvēsturiski savā vietā, tāpēc tradicionālais ģimenes modelis ir labākais, bet var jau būt arī citādāk, nevienu tāpēc nevajag sist nost, bet kurš nevar izbeigt šo savu uzskatu uzspiest, izmest mizogīniskus un šovinistiskus jokus, un vēl mani vilkt uz zoba par šīm tēmām, ka es jau liberaste utt.
Pavilkt uz zoba mani var par manām personīgajām īpašībām, nesaku, ka labi panesu kritiku, bet ir šis tas, kur es varu pasmieties līdzi, bet es neciešu, ja cilvēki tomēr domā pārāk atšķirīgi un nebeidz to uzsvērt. Es varu arī paklusēt. Ne cibā vai FB, tur es publicēju to, ko es domāju, bet tas ir domāts anonīmi visiem, tā nav uzbāšanās konkrētam cilvēkam un viņa mācīšana. Tomēr es negribu arī tur strīdēties par šīm tēmām. Es nekomentēju pie taviem ierakstiem par to, cik ticēt nemateriālajai pasaulei ir stulbi, es zinu, ka tu tā domā, bet es nekomentēju, lai nestrīdētos, jo es tevi cienu un pieņemu mūsu atšķirības, bet tev arī ir tas jādara. Arī tev ir jāpaklusē par to, kur mēs abi zinām, ka mums ir atšķirīgs viedoklis.
Citādi nav iespējams draudzēties, būt labiem kolēģiem, ģimenes locekļiem vai pat paziņām. Tomēr ir cilvēki, kas arī šajā jomā domā citādāk. Viņi it kā grib palikt mani draugi vai paziņas, bet reizē viņi komentēs pie visa iespējamā, strīdēsies, it kā jau ar cieņu, bet tomēr līdz galam nē, viņi mēģinās pārliecināt un padarīs mūsu komunikāciju par vienu vienīgu nelaimi. Un pēc tam nāk labākais - tu nevaru pieņemt manu viedokli, tu neesi tik atvērta, kā tu izliecies, jo tu vairs negribi mani redzēt. Nē, es esmu spējīga pieņemt tavu viedokli, ja mums ir arī kopējās tēmas, par kurām mēs brīvi runājam, jo domājam līdzīgi, ja es varu mierīgi būt tev blakus, nepadarot mūsu attiecības par vienu vienīgu kara lauku. Ja tu nemitīgi vēlies tikai risināt tās mūsu domstarpības, būtībā centies mani pārliecināt un izmainīt - tad nav pie vainas tas, ka es nevaru pieņemt tavu viedokli, pie vainas ir tas, ka tu mani nemitīgi baksti un man vairs elementāri ar tevi nav interesanti, jo viss, kas notiek, ir tikai problēma un domstarpības.
Daži cilvēki to uzskata par savu ideālu nodošanu, bet tās ir buļļu kakas. Ja tu nespēj būt blakus cilvēkam, kurš domā citādi, viņu nemitīgi nebakstot, tad problēma ir tevī. Cienīt un pieņemt - tas nozīmē dot mieru un koncentrēties uz to, kas mums ir kopīgs, nevis atšķirīgs, jo mums tomēr taču ir kaut kas kopīgs, ja reiz esam draugi, strādājam kopā, esam viena ģimene un esam izvēlējušies neiet katrs savu, bet kaut dažos punktos kopēju ceļu. Tajā brīdī, kad notiek nemitīga berzēšanās, tad tomēr mums ir pārāk atšķirīgi viedokļi, tev tavējais ir svarīgāks par labām attiecībām ar mani, atā.
Jo man ir tiešām spēcīgi, strikti un konkrēti uzskati, nevis kaut kas amorfs, ko es varu pielāgot katrai situācijai. Un tas mani padara vientuļu, jo es neesmu ērts draugs tiem, kas domā citādāk. Arī ne šim cilvēkam. Ja tu nemāki turēt muti vai negribi to darīt, un visu laiku aizskar to, kas man tuvs un svarīgs, tad mums nav pa ceļam.
Skumji, ja tā daļa, kas ir kopīga, tomēr arī ir bijusi gana liela.