Bet kā stalkeris un trakais viņš ir jocīgs. Ziņas pienāk reizi pusgadā, bet tikai vienpusēji, uz maniem jautājumiem neatbild, uz komunikāciju neiziet. Parasti taču tādi cilvēki vēlas atzinību, uzmanību, lai viņus ņem vērā, bet šis nē, viņam neko no tā nevajag. Viņš esot mani gatavojis šai dienai jau sen, jo zinājis, ka tas viss būs vienpersoniski atkarīgs no manis. Iedrošinājis un vadījis.
Ha. Es lasīt gan lasīju, ko viņš sūta, bet aizmirsu nākamajā dienā.
Šoreiz gan vēstule negaidīja pusgadu, pēc tās par Krievijas iebrukumu man pienāca vēl viena - tas notikšot drīz un ir pēdējais brīdis man nodarboties ar armijas radīšanu.
Ko es? Nejauka sajūta. Kad man pienāca tā pirmā vēstule ar ziņu, kam es esmu domāta, kāds ir mans liktenis, es braucu mikriņā un tur skanēja SWH+, kas nozīmē skaļu krievu mūziku un ziņas krievu valodā pa vidu. Viena sieviete teica šoferim, lai taču vismaz klusāk pagriež, bet viņš teica, ka tas viss ir no augšas noteikts, viņam pat nav iespēju klusāk uzlikt. Un skanēja ne tikai priekšā, pie šofera, bet visā mikriņā lielā skaļumā.
Ne jau es kaut mazākajā mērā ticu šim igaunim, bet pēc tāda teksta šo dzirdēt bija nepatīkami. Es aizdomājos, ka tas taču tomēr ir ļoti reāli, ka drīz krievu valoda skanēs visur kā pirms trīsdesmit gadiem, kad es piedzimu. Es taču pat neesmu dzimusi Latvijā. Es esmu dzimusi Padomju Savienībā.
Tas nabaga cilvēks gan rūgti vilsies, jo ne es zinu, kā celt šādu armiju, ne man ir nolūks mēģināt to darīt. Viņš ir pilnīgi traks, ja iedomājas, ka tas viss ir vienpersoniski manās rokās un viņš ir kā tāds Bafijas Džailzs, kas apmāca pasaules glābēju. Es ne tikai neesmu pasaules glābēja, es pat neticu, ka pasaule var tikt glābta.
Es arvien vairāk domāju, ka pasaule ir jārestartē pilnīgi un galīgi. Ar asteroīdu, piemēram. Kā izsvēpēja dinozaurus.