Ne ar vienu individuāli tur jau sen vairs nesarakstījos, bet bija palikuši divi jau ļoti seni kopčati. Tie bija samērā nozīmīga daļa no manas dzīves. Sarakstījāmies tur daudz un dikti, varēja gan laiku nosist, gan sirdi izkratīt. Tur nomainījās daudz dažādu cilvēku, liela daļa bija mani draugi. Ja kaut kas notika, gribējās parunāties, vienmēr bija vieta, kur ierakstīt, un kāds atsaucās.
Meiteņu čats tagad pārcelts uz FB, bet daudz senākā kopčata vairs nav vispār. Skype oficiāli vairs nelietoju, lai gan izdzēsusi neesmu, ja nu kas vajadzīgs.
Skumji nav. Ne jau varētu būt skumji par skype kā tādu, bet atceros kopčatu ar tiešām labām emocijām. Tomēr kuram tad vairs vispār gribas sarunāties. Visiem jāskrien. Tas nekas, jo tā vienkārši ir.