Un tā katru reizi no gala, vienmēr, līdz šoreiz tiešām tas mainās līdz pašai saknei. Ir tik savādi atrast spēku tur, kur parasti citi to neatrod, atrast to tieši pretējā pusē nekā iesaka. Tici, ka būs labāk, ceri, ka vari to visu uzveikt. Nē. Nevaru. Pieļauju iespēju, ka to var mainīt, bet iespēja ir pārāk maza, lai to ņemtu vērā. Tā paliek kā adata siena kaudzē. Iespējama, bet ar to nerēķinās.
Es nekad nebūšu tur, kur viss būs labi, kur nebūs kārtējā kritiena. Iepriekš es cēlos kājās un darīju, jo cerēju, ka kādreiz būšu brīva, tāda kā citi, kas var ar samērā pieņemamu ticamību pieņemt, ka viņi var savu dzīvi izveidot daudz maz stabilu. Ka viņu pasaule turēsies kopā. Es tagad kārtējo reizi ceļu savu kāršu namiņu, skaidri zinot, ka tas sagrūs. Es kārtējo reizi iesāku kaut kādus projektus, zinot, ka tie izjuks. Es atsāku celt savu ķermeni, zinot, ka tas atkal izjuks pa gabaliem vienā pretīgā masā.
Tā apziņa, ka varbūt šoreiz būs citādi un tad neglābjamā atklāsme, ka nebūs gan, atņem ļoti daudz spēka. Šoreiz es celšu savu dzīvi ar pilnīgi drošu apziņu, ka no kārtējā kritiena mani var izglābt tikai brīnums, kurš nav jāņem vērā.
Es celšos no rīta ar plānu dienai un tālākajai dzīvei, es turēšu galvu paceltu, plecus taisnus, jo man varbūt tomēr ir diena, mēnesis, gads, lai būtu vērts. Es vingrošu un atsākšu ēst veselīgāk, jo varbūt kādu neilgu brīdi nemitīgās sāpes tomēr būs atkāpušās līdz līmenim, kad es to varu. Es smaidīšu, atgādināšu sev visu, kas man ir dots, jo depresija varbūt šoreiz atkal mani pakļaus pēc dienas, pēc mēneša, pēc gada nevis pēc sekundes, minūtes vai stundas.
Es zinu, ka atkal kādreiz viss būs jāsāk no sākuma, iespējams, vēl zemāk nekā pēdējā reizē, ja tas iespējams. Pienāks diena, kad acu priekšā viss satumsīs, kad pēkšņi atmosfērā vairs nebūs skābekļa, kad sāpes liegs piecelties no gultas, kad jau atkal vairs nebūs ne mazākās jēgas sapņiem un iecerēm, jo viss atkal būs viens milzīgs melnums. Tomēr šobrīd tā nav. Kādu man nezināmu laika periodu es varu celt to, ko citi ceļ visu mūžu, sasniedzot arvien vairāk, bet ko man ir jāceļ kā nedrošu kāršu namiņu daudzas jo daudzas reizes.
Tā tad lai arī ir. Arī kāršu namiņam var ielikt stiprāku pirmo stāvu, lai gan tam nav pamatu. Arī kāršu namiņus var uzcelt diezgan augstu, lai gan tie ātrāk par padomjlaika celtnēm, kur nu vēl piramīdām. Es gribētu, lai man mana dzīve ir kā piramīda, ko celt droši līdz pašai augšai, bet tā nav un nebūs. Nebūs brīža, kad man būs pamats kaut vai cerēt un pieļaut, ka jau visai drīz es atkal nebūšu tajā melnajā bedrē bez gaisa, bez cerības, bez pamata zem kājām. Nav pamata, ne vismazākā. Tieši tāpēc mani kāršu namiņi ir jāceļ arvien stiprāki. Lai tie iztur vismaz elpu, ko tiem velta nejaušs garāmgājējs, jo izturēt zemestrīci tie nespēs nekad.

Tieši tā arī man šķiet ir jāparāda LGBT tēli. Pusotra sezona, kurā Flints ir mežonīgs pirātu kapteinis, izdarījis briesmīgu noziegumu, novācis neaizsargātu cilvēku un turpina uzvesties tādā garā, un vispār maskulīnisma paraugs, un tad pēc tam izrādās, ka tas cilvēks, kuru viņš novāca, bija vainojams pie tā, ka viņa mīļotais vīrietis nonāca trakonamā, kur nomira, un viņš nevis aizbēga ar viņa sievu, bet gan mīlēja viņus abus, un viņa vīrietis gribēja, lai viņš paliek ar viņa sievu. Tieši tādi arī ir šādi cilvēki. Ar saviem dēmoniem, bieži vien absolūti maskulīni un nemaz ne "pediņi" pēc izskata, un tas bieži vien nav par seksu, bet par īstām jūtām. Tas ir perfekti, kā pusotru sezonu viņš ir parādīts no vienas puses, un jau rodas priekšstats par Flintu, un pēc tam viņš izrādās ar pilnīgi citiem iemesliem savai rīcībai un tādu stāstu, kādu tu, muļķa skatītājs, nemaz neiedomātos. Man ļoti patika.
Pirmā sezona bija kopumā pagarlaicīga, lai gan es sen nebiju redzējusi tik seksīgu un apbrīnojami psihu tēlu kā Veins, bet kopumā likās kā "un tad notiek šis, un tad tas, un tad lesbietes, un tad pliks diņķis, un vēl notiek šis un tas, un tam vismaz ir maz jēgas". Interesanti, smuki, bet bez emocionālās piesaistes. Taču otrā sezona jau pirms tās slavenās gejsērijas sākās daudz labāk un uzreizi pavilka. Trešajā Flinta pārvērtība par pilnīgu mežoni arī ir ļoti interesanta.
Bagātību sala, kuras priekšspēle ir šis seriāls, ir viena no manām mīļajām bērnības grāmatām. Interesanti skatīties, kā viss notiek, lai pēc tam novestu pie beigām, kuras es jau zinu. Gaidīju, kā tad Silvers zaudēs kāju. Cerams, ka sagaidīšu Flintu papagaiļa izskatā. Interesanti skatīties, kā zelts tiek staipīts no vienas vietas uz otru un kā tas nonāks Flinta valdījumā, lai viņš to varētu paslēpt un tad pastāstīt Billijam. Tie, kas nav lasījuši grāmatu, jau neko par to nezina, bet man Silvers jau bija pazīstams tēls.
Šeit intervija ar Flinta tēlotāju par viņa sarežģīto raksturu un pārvērtībām.
*
https://www.youtube.com/watch?v=MbmhzHjvNHU