Kā man besī, ka cilvēki, kas paši ir nemaz ne tik 100% heteroseksuāli, sprēgā homofobismus. Tik ļoti raustās, ka kāds uzzinās par viņu izdarībām, ka labāk homofobējas, cik spēka. Ja tu esi vecis un drāzies ar večiem kaut vai vienu reizi, jo izmēģināt vien jau nozīmē tomēr kaut kādā ziņā pieļaut tādu domu, tad vismaz turi savas klabatas ciet un nemuldi par pretīgajiem gejiem, kurus vajadzētu apšaut. Un, ja tas ir bijis vairāk nekā tikai vienu reizi, tad vēl jo vairāk turi klabatas ciet. Mums nav pienākuma stāstīt savus piedzīvojumus visiem apkārt, bet pēc tam izlikties par stingru hetero un nozākāt nehetero cilvēkus ir zemiski.
Ja pats sev riebies, tad vienkārši nedari to, kas tevi paša acīs apkauno. Šitie slēptie (un patiesībā jau tikai savās acīs slēptie) pediņi, jo tiem tiešām šis nicinošais vārds ir vietā, ir vieni no visderdzīgākajiem radījumiem, ko es zinu.

Es bieži saskaros ar attieksmi, ka man būtu jābūt šaušelīgi laimīgai un es nedrīkstu ne par ko pat iepīkstēties, jo man ir ideāli apstākļi dzīvei. Jā, man ir labi apstākļi dzīvei. Jā, es varu pusi dienas pavadīt rakstot, zīmējot, adot un skatoties filmas. Jā, tā ir, ka man ir dažādas aizraušanās un man ir tām laiks. Jā, man nav jāpelna sev iztika, lai gan nelielā apmērā es to brīvprātīgi daru. Jā, es saskaros ar slikti maskētu skaudību. Ar uzskatu, ka es īsti neesmu to pelnījusi, ka man vajadzētu vergot tāpat kā citiem. Tiešā tekstā jau to nesaka, nē, bet tā attieksme ir ļoti jūtama. Tev vispār nevajadzētu atļauties ne par ko pīkstēt, jo tev viss ir ideāli, ko tu vispār vari gribēt.
Ko es varu gribēt? Mieru pasaulē. Vairāk saules uz balta sniega. Labāku veselību. Lai vakitas tomēr izglābj no iznīcības. Lai bites nāk manā dārzā. Lai maniem draugiem viss ir tik skaisti, kā es vēlētos. Lai mani mīl. Lai mana māte dzīvo ilgi un vesela. Lai manam tētim ir jumts virs galvas. Lai mana kaķa slimā actiņa izveseļojas. Lai man ir vairāk miera dvēselē. Lai man ir, par ko smaidīt.
Es jau ļoti sen nesaku, ka esmu nabadzīga, lai gan es brīžiem nevaru nopirkt to, ko man ļoti vajadzētu vai nevaru atļauties tērēt pietiekami daudz naudas veselībai. Es zinu, ka materiālā ziņā esmu pie pasaules top cilvēkiem un man ir liels brīvais laiks, ko veltīt tam, kas man patīk. Un patiesībā par to būtu jāpriecājas, nevis man vienmēr jāatgādina, ka patiesībā jau es neesmu to pelnījusi. Ar tiem sīkajiem žestiņiem, ar nelielajām piebildēm, kuras tomēr ilgākos laika periodos sakrājas.
Latviskā skaudība. Apskaust visus un vienmēr. Tikko tev kaut kas ir labāk un tu vari atļauties vairāk, kas, protams, tavu dzīvi nepadara ideālu, tā tev tik atgādina, ka visiem jau tā nav, lai tikai necel savu galvu augstāk. Attieksme tāda, ka man kaunēties vajadzētu par to, ka man ir laiks savām lietām, ka man ir nauda kaut ko sev nopirkt.