Nu jau kādos 50% gadījumu sanāk vēlamā skaņa, bet ir ļoti stipri jāpūš. No tā sāp ausis un deguns.

Šodien tiku pie jaunām brillēm. Bija domāts vēlāk, bet viņi tomēr pasteidzās. Tas mani uzvedināja uz domām, cik ļoti interesantas ir brilles, sevišķi tiem, kas tās valkā visu laiku.
Tās kļūst par daļu no sejas. Ja brilles ir vienas un tiek valkātas visu laiku, tad tās pašai spogulī un noteikti arī citiem liekas piederīgas. Ja tās mainās, mainās visa seja. Man iepriekšējie rāmji bija tieši desmit gadus. Tagad ir mainījusies daļa sejas. Mati mainās, drēbes mainās, seja noveco, bet brilles kādas ir, tādas ir.
Kad brilles uzvelk nedaudz stiprākas nekā iepriekš, ir sajūta kā pēc stipras zāles. Acis redz, ka ir labāk, bet smadzenes ir pieradušas pie konkrētā stipruma un nespēj adaptēties. Rodas apdulluma un nerealitātes sajūta. Man brilles tikai par 0,25 stiprākas, bet vienalga sajūta, ka būtu apsitusies.
Interesanti ir tas, ka smadzene tik ļoti pierod pie brillēm, ka rāmjus redz arī tad, kad brilles ir noņemtas. Kad es noņemu jaunās, es redzu veco rāmi :D Iepriekšējām pie paša rāmja kājiņa bija šaura, bet šīs ir platākas. Ik pa laikam sajūta, it kā kaut kas atrastos pie sejas nepiederīgs te vienā, te otrā pusē.
Viss izskatās pārlieku īsts, jo ir lielāks asums. Tāda sajūta, ka pasaule ir tuvāk un uzbāžas. Arī attēls izliecas nedaudz citādāk. Stiklu sānos, kur viņas ir biezākas, tur vienmēr attēls nedaudz deformējas, bet pie tā pierod. Jaunajām deformējas citādāk un tas uzreiz lec acīs.
Daudz pie kā pierast.

Par Keriju Fišeri tiešām pāris asaras noritēja.