Es stingri uzskatu, ka ikdienai ir jābūt normālai un šad tad arī patīkamai. Ja strādā darbu, kas nepatīk, un es saprotu, ka tā tas gadās, tad ir vakarā jādara kaut kas normāls. Tad ir ar kaut ko jāaizraujas, tad ir mājās jāpadara kaut kas foršs. Ikdiena ir laiks, kurā mēs patiesībā pavadām lielāko daļu mūža. Dzīvot tikai svētku, atvaļinājumu un citu prieku dēļ ir sviests. Tā ikdiena arī ir jāpadara dzīvojama, ja viņa tāda nav, tad ir kaut kas jāmaina, un obligāti, ja vien ir kāda iespēja. Kaut ar sīkumiem, kaut nedaudz. Nu nevar visu savu ikdienu pavadīt mokās un uzskatīt, ka viss ir ok, jo brīvdienās un atvaļinājumos jau var dzīvot. Tas ir mazs procents no dzīves! Kā var samierināties ar pilnīgi nedzīvojamu dzīvi, kad ir visu laiku nogurums, besis, viss riebjas, nemitīgi jāmeklē mierinājums ar ēdienu, gardumiem, alkoholu, cigaretēm, kafiju - tikai tāpēc, lai varētu izturēt!- un tas patiesībā ir tā normāli. Nē, nekas nav jāmaina, tā arī tā dzīve ir jādzīvo, jo tāda viņa ir. Un tad jautājums - bet kāpēc citiem tomēr viņa tik briesmīga nav? Kāpēc ir cilvēki, kas iekārto sev tos mazos, jaukos prieciņus, un viņiem tā ikdiena ir normāla. Varbūt ne izcila, varbūt ne laba, bet arī ne tāda, ka visu laiku jāmeklē kādi apdullināšanās vai notrulināšanās, vai lēta prieka paņēmieni, kā izturēt.
Nu nopietni - mēs dzīvojam bagātā valstī (un par šo nenīdēt, dzēsīšu ārā), lielai daļai no mums būtu visas iespējas dzīvot normāli, bet nē, samierināmies ar knapi izturamu dzīvi, lai piektdienās beidzot uzdzīvotu. Un te es nerunāju par tiem, kam slikta veselība, kam mājās bērns invalīds un citas ļoti nopietnas problēmas. Es runāju par jauniem, stipriem, vismaz puslīdz veseliem cilvēkiem.
Normāli būt visu laiku nogurušam, nīgram, izdegušam. Un pat neatzīt, ka tā ir problēma.
Vai tiešām tāda ir dzīve? Nē, negribu ticēt, jo es uzskatāmi redzu, ka visiem tāda nav. Ir tādi cilvēki, kas arī to ikdienu izdaiļo tā, ka var dzīvot. Un ir tādi, kas samierinās ar nemitīgu apdullināšanos un čīkstēšanu, bet mainīt negrib nu pilnīgi neko.