Ok, sākšu ar pirmo. Manās acīs tā bija drausmīga izgāšanās. Es nopirku minēto žurnālu, lai paskatītos, vai tas ir tik slikts, kā to reklamēja. Nebija, lasīt var, bet īpašu interesi arī neizraisīja. Taču kauns nav tādu žurnālu izdot, bet kauns bija tas, kā viņu prezentēja. Sāksim jau ar to, ka divas dāmītes, sēžot priekšā ne gluži uz improvizētas skatuves, atļāvās visu laiku bakstīt telefonus, kamēr viņu biedri uzstājas un runā. Jā, jā, vecmodīgā Līga, bet manās acīs tas nav normāli. Tu atrodies priekšā publikai, tavi komandas biedri stāsta, bet tu baksties pa telefonu.
Tālāk, viena no šīm pašām dāmītēm, iznākot priekšā skatās grīdā un bubina zem deguna, izsakoties saraustītos teikumos, kuriem bieži nav konkrētas jēgas. Mūsdienās tā pat uzdevumu neizpildījis skolēns pie tāfeles neuzvedas. Likās, ka viņa ir pārbijusies līdz nāvei un labāk atrastos koncentrācijas nometnē nekā šeit priekšā stāstītu par to, kas it kā viņiem visiem ir sirdsdarbs. Nu tad nelieciet iet priekšā tādai skuķenītei, kas var aiz bailēm aiziet ar sirdi. Lai citi runā!
Un citi to darīja, o, jā, kā darīja. Tā no sirds, ka visa zāle žāvājas un sāk jau pat diezgan skaļi sarunāties. Vispirms jau Kā runāja. Kā skolotāji runā ar nepaklausīgiem pirmklasniekiem. Toni tādu es biju dzirdējusi tikai kaut kur skolas gados, un arī tikai no vecākā gadagājuma skolotājām. Es te nerunāju par to, ka visam jābūt pārmodernam un jauniešu stilā. Šeit likās, ka ir atgriezušies padumjie laiki. Un par tiem arī runāja. Kas man ir palicis prātā no informācijas? Latvieši ir stulba, sīka tautele, kas neko nevar, mūs ir nomocījuši sliktie padomju laiki, mums ir jādzīvo pagātnē, rokoties ar degunu arvien dziļāk dažādos senos apvainojumos un jākultivē savas mūžīgās sāpes. Tas nekas, ka patiesībā jau runāja tieši par to, ka tā nav. Tas tomēr ir palicis atmiņā kā galvenais. Ja visu laiku runā tikai par to, kādi ir mūsu tautā stereotipi un kur ir mūsu kļūdas, un tad skolmeistarīgi aizrāda, ka nevajag jau visu dienu pie tā stulbā datora sēdēt, tur nevar īsti sadzirdēt to labo vēsti, ka ar mums jau tomēr viss nav tik slikti.
Kas tas viss bija - moralizēšana. Tīra un ar kaut ko interesantu, intriģējošu nesamaitāta morāle. Nevis - mums ir žurnāls, kurā ir tādas un tādas foršas lietas, bet vai nu nesagatavota teksta pukstēšana sev zem deguna vai arī bravurīga, bet patiesībā kaunpilna aizstāvēšanās, ka "tomēr jau kaut kāds tāds žurnālelis arī drīkst pastāvēt". Jums jābūt tādiem un tādiem, un tad jūs beidzot, iznireļi, sapratīsiet, kā mīlēt Raini.
Man bija drausmīgs kauns to klausīties. Bija apsolītas kaut kādas diskusijas, sarunas, bet nevienam nebija, ko teikt, ko jautāt. Kad apsolīja žurnāla numuru par brīvu, kaut kādi stereotipiski jautājumi uzradās, bet vairāk par trim no visas ne tik mazās publikas neizspieda.
Un pēc tam otrs pasākums. It kā no Domuzīmes tikai tā boksterētāja bija no Jp, bet stiliņš tieši tas pats. It kā būtu savākušās kopā pensionētas skolotājas. Neiztrūkstošā laikapstākļu pieminēšana un konstatējums, ka šajā dienā mēs te esam sapulcējušies. Un tad uznāk priekšā jaunā dzejnieka nokritizētāja. Par kritiķi nesaukšu, tā bija nokritizētāja. Dzejniekam ir iznācis pirmais dzejoļu krājums, bet tas tiek nolikts līdz ar zemi. Esot jau tādā vidusskolas līmenī, bet līdz augstskolai vēl tālu. Lasīja priekšā sliktos piemērus no jau izdotās grāmatas par to kā nevajag. Kādas 10x pateica, ka vēl ir tālu kur augt. Nelielam līdzsvaram pateica dažus labus vārdus, neaizmirstot iepīt stāstiņus par sevi, kā viņa nu gan no kritikas neesot baidījusies. Tiešām tā ir jādara jau izdotas grāmatas prezentācijā? Un vienmēr neiztrūkstošie stāsti iz dzīves un par sevi. Uznāca dzejnieku apsveikt kaut kāda tantiņa un sāk močīt par kaut kādiem krievu gleznotājiem. Sakars tāds, ka viņa dāvināja gleznošanas grāmatu, jo viņš arī glezno, bet stāsts nu pilnīgi kaut kur noklīda par to, kā krievu gleznotāji esot braukuši apkārt, un kāds sūds ir modernā māksla. Kādā sakarā ar dzejas grāmatu? Nekādā, protams. Vienkārši kopā sanākuši tantuki, kam nav ar ko parunāties.
Pats dzejnieks gan bija gana impozants. Dzeja man tā pa vidam, bet man jau vispār dzeja nav pie sirds. Viņš gan mācēja uzstāties, lai arī pašas beigas bija pilnīgs absurds, kaut kas domāts kā prikolīgs, bet nu... ok, kopumā man viņa uzstāšanās patika. Bija pamīšus krievu un latviešu valoda, pamīšus viņš pats lasīja un tad bija video no cita pasākuma ar citiem dzejas darbiem. Tas bija samērā interesanti, lai gan sajūsmā nekritu.
*
Secinājumi - man likās, ka kaut kas tāds notiek tādos Dzirniekos ar 10 mājām, bet izrādās, ka šitāds, nu tak no sirds jāsaka sliktā nozīmē - vecmodīgs, skolmeistarīgs, moralizējošs, un drausmīgi garlaicīgs pasākums notiek JP un nekā labāka te arī nav. Viss. Kā saka - I am done. Es vairs nemēģināšu te nekur iet. Tas ir drausmīgi un man ir kauns, lai gan neesmu ne pie kā vainīga.
Un vēl secinājums - manu grāmatu laikam tika palasījušas. Kad nesu to uz bibliotēku - vai stāvus leca gaisā aiz priekiem, bet tagad, kad pienāku apsveicināties, man uzbrēc, lai eju tak tālāk, pirms es paspēju kaut muti atvērt ar savu "labdien".
Nu i nevajag. Lai vārās savā sulā, kamēr apmirs. Nav brīnums, ka jauniešu tur bija laikam... trīs? Autoru ieskaitot.
Drausmīgi. Tiešām drausmīgi.