Bet tas ir maz. Esmu nosēdējusies mājās līdz nelabumam. Man gribas uz teātri, uz operu, uz koncertu. Šajā posta nomalē kaut kā tāda ir ļoti maz. Kad bija viens pasākums, uz kuru es gribēju iet, vēderdeju uzvedums, tad es, protams, saslimu. Vēl nevaru atgūt spēkus.
Šodien līdz galam uzkārās rakstīšana. Jau vairākas dienas jutu, ka nodaļas iet uz priekšu stāsta ziņā, bet uzrakstītajam nav garšas, būs pilnībā jāpārraksta. Virzīt šizeta līniju, protams, arī kaut ko dod, un kaut kāds skelets tiek uzmests, bet man patīk rakstīt ar vismaz kaut kādu pievienoto vērtību, lai nav jāsprauž iekšā 90% masas. Man trūkst iedvesmas. Tas ir rets gadījums. Parasti man trūkst gribasspēka, laika, veselības vai kā cita, bet tagad man trūkst iedvesmas, esmu nosēdējusies.
Tā viena interesantā sarakste nekur labi arī nevirzās. Liekas, ka nav ko teikt, lai gan patiesībā vajadzētu būt daudz runājamvielas. Kaut kāds panīkums.
Un kas notiks ar ZS es vispār nezinu. Pirmais gads, kad man jāatzīst, ka vispār negribas. Tas noteikti mainīsies, kad nāks tuvāk, un dāvaniņas man jau ir sagādātas, bet šobrīd es nespēju iztēloties, kā tas vispār būs pēc tā visa. Grūti iedomāties kā ir tad, kad nav jobana ģimene. Kad visi spēj ar visiem saprasties, nav kaut kādu aizvainojumu, nav melu, viss ir skaidrs un sakārtots, lai gan kāds kādam, protams, patīk mazāk, kāds kādam nepiekrīt, bet tomēr kopējā ģimenes izjūta ir svarīgāka, lai ar to visu ņemtos.
Jo tālāk dzīvoju, jo mazāk gribas huiņu. Ja kāds man nes huiņu, es gribu iet prom vai pasūtīt viņu prom. Es negribu kaut kādu novēršanos un knosīšanos, un skatīšanos citā virzienā, kad tiek izteiktas nodrāztas frāzes. Tak ejiet jūs Ellē ar to visu. '
Smagi ir tikai par to, ka maz kas paliek pāri.