Sapnī biju kādā lielā augstceltnē kopā ar vairākiem sapņa cilvēkiem, un viens no viņiem teica, ka esot pareģojums, ka tuvāko minūšu laikā būšot pasaules gals. Pasmejos, ka katru dienu ir tādi pareģojumi, bet pēc dažām minūtēm tiešām tas pienāk. Ārā sāk spert briesmīgus zibeņus, tādus resnus un ar dzirkstelēm, bet pēc pāris minūtēm iestājas stopkadrs. Divi lieli zibeņi sastinguši tieši pie loga, debesis melnas. Un tad izrādās, ka notiks dvēseļu šķirošana. Katrs jūt, kur viņam ir jāiet - uz jumtu vai uz pagrabu. Es jūtu kaut ko pretrunīgu, bet vairāk tā kā uz jumtu, tāpēc eju ar tiem cilvēkiem, kas iet uz jumtu. Tur spīd saulīte, viss iekārtots ar terasēm un daudziem augiem podiņos, viss balts, pie rakstāmgalda sēž Dievs. Visi iet viņam klāt, viņš apsveic katru, bet man viņš tā kā lāga vis nepatīk. Pienāk mana kārta, bet viņš vis nemāj ar galvu, bet domīgi skatās. Tad saka:
"Vispār tu arī Velnam labi derētu, bet man tā kā gribētos tevi pie sevis ņemt. Kur tu labāk gribētu?"
Es atbildu, ka droši nezinu. Tad viņš liek iet pie Velna (tiešā nozīmē) un tur apskatīties. Eju arī. Nokāpju pagrabā, bet no turienes ved durvis pazemes pasaulē. Tur vēls vakars, sarkanīga gaisma, skaisti, zaļi pakalni, tālāk redz mežu, un guļbaļķu namiņā skaista dārza ielokā mīt Velns. Šis nu gan tāds smukāks izskatās, nevis kā onkulītis Dievs, bet kā tīri glīts ap 50 gadu vecs vīrietis. Prasu, vai viņš mani ņems. Šis saka, ka savējos jau esot savācis, bet ar mani nu gan nezina, ko darīt. Kur man labāk patīkot? Saku, ka šeit, bet tādas pilnīgas pārliecības nav. Šis domīgs skatās un saka, ka šitā var ar Dievu sastrīdēties, jo viņš jau nu briesmīgi mani gribot un es tomēr arī esot vispirms uz augšu kāpusi. Saku, ka vispār man ne tur, ne šeit līdz galam nepatīk, bet, ja jāizvēlas, tad es palieku te. Šis saka, ka lai tā ir, bet vēlāk redzēs, ja Dievs nu ļoti trakošot, tad varbūt vēl vajadzēs runāt kas un kā.
Pamodos no šī it kā muļķīgā sapņa ar tādu "lielā sapņa" sajūtu.