Nekas tā neattālina cilvēkus, kā nespēja izrunāties, sajūta, ka ir jātēlo, ka nevar teikt, kā grib, ka ir jānoklusē, ka nav pieņemts tādas lietas runāt. Un tas attālina pat tos cilvēkus, kas it kā gribētu uzturēt normālas attiecības. Var būt tā, ka attiecības nav tuvas, bet, ja tomēr kaut kas iekšā, to vajag spēt izrunāt. Tā ir tik nereāli stulba sajūta just, ka kaut kas otram ir iekšā, bet jautāt nedrīkst, jo nesapratīs, jo tā nevajag, jo priekš kam un tā tālāk. Nav runa par tuvām attiecībām. Var pat būt, ka kāds cilvēks nav ne tuvs, ne svarīgs, bet cik nu ar viņu sanāk - ir forši, jo var teikt to, kas ir svarīgs, un pajautāt to, ko grib zināt. To, kas iekšā nedod mieru.
Bet mēģināt ar kādu uzturēt normālas attiecības, kad nevar izrunāties, kad nav skaidrs, ko otrs domā un runā tev aiz muguras, tas patiesībā ir nenormāli grūti. Daudz labāk ir, ja ir pateikts tas sliktais, kas ir iekšā, bet vismaz ir skaidrs - viņa domā, ka es esmu nedaudz kaitinoša, ka man ir pārāk skaļa balss, un ka es pārāk daudz runāju. Bet, ja tas nav pateikts, tad iedomās viss var sakāpt līdz - tu esi pretīga, es knapi spēju paciest tev virsū skatīties.
Man ģimenē visu laiku ir tā mācīts, ka ir lietas, par ko nerunā. Pēc tam tomēr viss aizgāja līdz tam, ka par šo to tomēr var runāt, un pēc tam jau vairāk vismaz ar mammu. Bet vienalga ir tas stiliņš, ka mēs labāk izliekamies, ka viss ir normāli. Ar viņu nē, bet ar visiem citiem. Un tad tas aiziet arī līdz draugiem. Un tad nu sanāk skatīties tajās sejās un domāt - es esmu tikai mazlietiņ pretīga, diezgan pretīga vai ļoti, ļoti pretīga. Jo kaut kas pilnīgi droši nav kārtībā, bet runāt par to nevar, jo nevar. Ar citiem var, ar mani nevar.
Tādos brīžos visvairāk gribētos vienkārši pateikt - ja ar mani nevar runāt par to, kas man ir svarīgi, tad es nemaz negribu runāt, bet tā arī līdz galam nav taisnība, jo tas viss jau ir pārāk sarežģīti, tam visam jau ir pārāk dziļas saknes.
Tas ir traumatiski, ka tāpēc, lai saglabātu kaut kāda līmeņa draudzīgas attiecības ir jāklusē un jāsmaida. Tās domas nāk virsū katru reizi, kad sanāk kontakts. Katru reizi ir tas "kaut kas ļoti nav kārtībā" zvaniņš smadzenēs, jo nav jau vienalga. Ar kādu pussvešu būtu vienalga, bet šeit tieši tāpēc jau klusē, ka atrisināt visu nevar, jo risinot gribi negribi sanāktu konflikts par kaut ko, kas sakņojas jau senos laikos.
Dažreiz patiešām gribas visu vienkārši triekt pie Velna un aizvākties uz citu valsti. Ne tāpēc, ka būtu par maz labā, bet tāpēc, ka ir par daudz sliktā. Gribētos vairāk brīvības, bet atkal - pietrūktu tās labās daļas no visa.
Un tad ir jādomā - vai es kaut ko tēloju? Tāpat kā visu laiku ir jātēlo tēva ģimenē vecāsmammas dēļ, jo viņa ir jau ļoti, ļoti veca, ar demenci, un tādu cilvēku traumēt nevajag, un tad nāk prātā - bet kā būtu bez tā? Ja nu varētu teikt visu tā kā ir, kā tad tas būtu? To nemaz nevar iedomāties. Vienmēr ir kaut kādi iemesli spēlēm.
Un tad atkal kaut kas ir jātēlo kāda cita dēļ, jātēlo kaut kāda ģimene, kaut kas tāds, ko vairs īsti nav spējas atšķirt no īstenības. Ir sajūta, ka tas īstais tur iekšā kaut kur ir, bet cik daudz un cik dziļi aprakts? Skaidrības par to arī nekad vairs nebūs. Cik daudz tas ir teātris kāda dēļ, un cik daudz tur vēl kaut kas ir palicis.
Daudzi man pārmet skarbumu, pārāk lielu tiešumu, bet tieši tās ir lietas, kas man personīgi dzīvē tomēr galu galā pēc laika pārbaudes ir devušas vairāk. Tieši man, varbūt citiem nē, žēl, ja tā, un es arī pieņemu, ka citiem tā nav, viņu dzīves ir citādākas, bet man tā teikšana tā, kā ir, vienmēr ir devusi vairāk nekā noklusēšana, jo iziet visu uz plusiem dzīvē nav iespējams. Bieži vien ir jāizvēlas ja ne mazākais ļaunums, tad lielākais labums, bet tas nenozīmē, ka tam nenāk līdzi arī kaut kāds sliktums.
Un tad nu es esmu situācijā, kurā man mute ir aizbāzta visādu lietu dēļ. Un sanāk, ka tā patiešām ir labāk, bet tas labāk sevī nes gandrīz tikpat lielu sliktumu, kas jebkuram citam būtu mazāks, jo citiem nevajag tik lielu skaidrību. Jā, man ir problēma, ka es vienmēr un visur meklēju pierādījumus, ka es kādam kaut ko nozīmēju, vai to, ka es vismaz neliekos tāda pilnīgi drausmīga. Katrs mazākais pārmetums vai kas slikts pateikts manā uztverē skan kā "es tevi ienīstu un nekad mūžā negribu redzēt", un tā tas ir līdz brīdim, kad man visu izskaidro un man nav jāzīlē - ko šitas tagad nozīmēja, jo, ja es to zīlēšu smadzeņu biezumos, es vienmēr izzīlēšu tikai vienu - tu man neesi vairs vajadzīga, tu man esi par nastu, es nožēloju, ka es vispār tevi jebkad satiku. Un tas var būt katrs mazākais vārds vai žests, kas man rada šo sajūtu, līdz pat brīdim, kad man neizskaidro - jā, es sadusmojos, jā, manā dzīvē ienāca kāds cilvēks, kas man aizņem laiku, jā, tas man nepatika, bet es tomēr gribu tevi savā dzīvē un es nedomāju, ka tu esi sliktākais cilvēks uz zemeslodes.
Un tad nu pienāk brīdis, kad man neko nepaskaidro, bet skatās virsū un smaida, bet es zinu, ka tur ir un ne maz, taču cik ļoti daudz - prasīt nedrīkst, jo tās ir lietas, par ko nerunā.
Dažreiz liekas, ka tas ir pārāk grūti.