Skatoties Saimona Morina uzstāšanos The Voice atkal un atkal, es kūstu laukā. Tas ir tik dīvaini, ka man patiesībā patīk iedomīgi vīrieši, kuri pilnīgi apzinās savu neatkārtojamību un šarmu, bet cik ļoti mani tracina tie, kuriem diemžēl šīs neatkārtojamības nav, bet iedomība gan. Ja man pienāk kāds un uzreiz šarmē, bet viņam nav vampīra skatiens un eņģeļa seja, un smuki mati, un perfektas drēbes... man riebjas. Gribas teikt - vecīt, bet par ko tu te man izliecies? Ja tu neesi Lestats, tad pienāc man kā normāls cilvēks. Uzsāc normālu sarunu un es ar tevi arī iepazīšos un normāli parunāšos, un varbūt vēlāk arī saskatīšu tavu iekšējo Lestatu, bet, ja tev nav ārējā Lestata, un te nav runa par dabas doto skaistumu, nu tev nelec augstāk par savu pakaļu. Ja tu izskaties pēc cilvēkus anonimus vai pat cilvēkus nošņurkus un tev nav ne šarma, ne izskata, ne iznesības (jā, vecs, aizmirsts, bet ļoti precīzs vārds), tad nelien ar tādu iedomīgu izteiksmi.
Bet tādi, kam tas viss ir, un vēl iedomība - tur es varu pilnīgi izkust. Protams, tādu ir nereāli maz, bet ir. Ir arī skaisti, ja iedomības nav, bet tikai šarms, tāds viegls un nepārspīlēts, arī ir labi, bet tāda "es pilnīgi apzinos, ka tu kūsti, un tas ir vienīgais, ko tev ir tiesības darīt" manī raisa absolūtu apbrīnu. Ne jau es iedomājos, ka kāds no tādiem vīriešiem man vispār pievērstu uzmanību, nē, bet paskatīties uzstāšanos uz skatuves vai filmās redzēt tādus tēlus - īsts baudījums!