Jo, ja klausās kaut ko tādu, kas ir neitrāli vai vienkārši nepatīk, tad vēl neko, bet, ja konstanti klausās to, kas pilnīgi tracina no ādas ārā, ir grūti, sevišķi sinestētei. Iepriekš man nācās pēc 10min mokām tomēr palūgt, lai draudzene izslēdz kaut ko radniecisku Sigur Ros, jo es ienīstu šāda veida mūziku, tā visa garšo pēc olas dzeltenuma, kas vārīts, kamēr viss paliek ciets un zils. Tagad vīrs klausās kaut ko tādu, kas man izklausās pēc nemelodiska pļerkšķa un haotiski strādājošas eglīšu bumbuļu fabrikas. Neritmiski, lauzīti, ļoti priecīgās, nesaskanīgās krāsās krāsoti eglīšu bumbuļi sitas man pret apziņu. Kaut ko tādu paciest man ir vēl grūtāk nekā visu to popsu, kas tomēr parasti ir ar kaut kādu ritmu un melodiju, pat tad, ja to dzied kaza.
Nevaru pastrādāt, nākas vienkārši sēdēt ar sīvu sejas izteiksmi.