Ja es iedodu beta lasīšanai cilvēkiem savu 3(!) gadu darbu, tas nav nekāds nenozīmīgs skribelējums. Tas ir kaut kas ļoti koncentrēts. Tas ir manas radošās būtības ekstrakts un esence. To vienkārši ignorēt un izlikties, ka tu neko nezini, jo tev, protams, nebija laika, kas patiesībā nozīmē nebija gribēšanas, ir ļoti stulbi. Tas rada sajūtu - es tev iedevu kaut ko no sevis, burtiski kā gabalu no sevis, bet tev pilnīgi pie kājas. Tā taču parasti pat pret svešinieku neizturas. Ja svešinieks, kurš pirmajā brīdī liekas jauks un neko sliktu nav izdarījis, iedod tev gabaliņu sevis, tu vismaz tik daudz kā dažus vārdus pasaki.
Arvien vairāk mani kretinē ārā mūsu civilizācijas noklusēšanas un galvas bāšanas smiltīs kultūra. Neko nekad nedrīkst teikt, bet par visu drīkst apvainoties. Vislabāk ir izlikties, ka nekas nav noticis, un tad pāries. Nu tad pasaki - uzņēmos to, ko pildīt nevaru un negribu. Vai palasīju - riebās, nevaru izlasīt līdz galam. Vai - aizmirsu, piedod, vairs nav laika.
Es ar tīru saprašanu nedomāju, ka kāds šo manu darbu izmantos nelietīgiem mērķiem. Vismaz ne no tiem cilvēkiem, kam es iedevu, bet ar netīru saprašanu man ir bail no tā vien, ka pasaulē pastāv tāda lieta - iedot kādam savu dvēseli (uz pieprasījuma!), un pretim saņemt Velns zina ko. Sāk nevilšus nākt prātā domas, ka tas ir pretīgi, ka kādam mans nepabeigtais darbs kā atkritums stāv uz datora. Ne jau kaut kāda grāmata nopirkta, tāpat vien un aizmirsta plauktā, bet gan uzticēts vēl kaut kas nepabeigts, aiz intereses pēc kāda viedokļa, bet viņam tas ir atkritums.
Tās ir tikai emocijas, es jau sen nemeklēju ne pasaulē, ne cilvēkos kaut kādu taisnīgumu. Taču tā ir, ka tomēr tā ir tāda jocīga sajūta.
Man šķiet, ka viņi nezina, kā tas ir - kaut ko izlolot trīs gadus, ko tas pēc tam tev nozīmē. Ja saprot, nu tad gan man nav žēl visas debesu sodības, kas varētu nākt pār viņu galvu.