Pirmajā brīdī es biju tik šokēta, ka laikam pat nejutu. Tā varētu justies, kad norauj roku. Skaties uz asiņaino plecu un domā - hmm... Tādas lietas nevar uzreiz tā aptvert. Piemēram, ka tu visticamāk nomirsi noasiņojot, ka drīz zaudēsi samaņu, ka pat tad, ja tevi izglābs, tev vairs nebūs rokas un ko īsti tas tavā dzīvē nozīmē būt bez rokas. To nav iespējams tādā mirklī aptvert. Un sāpes arī vēl dažas sekundes nejūt, jo nervi ir sajukuši prātā, tie nemāk uzreiz aizsūtīt tik lielu skaitu impulsu.
Ne jau tieši par sāpēm ir runa, tās nav tik lielas, bet šoka moments gan.
Mani kāds ignorēja, nu tā īsti no sirds ignorēja un atsvešinājās. Un nepateica kaut ko ļoti svarīgu, kas lika man gandrīz gadu mocīties un traumēt savu psihi, kas pie tam notika laikā, kad psihe jau tā traumējās. Šīs lietas nepateikšana bija viens no ķieģelīšiem, kas sagrāva manu personību un gara spēku. Ne liels ķieģelītis, bet tomēr viens no tiem. Es nebiju tik svarīga, lai man to pateiktu, ka nav vērts tā pārdzīvot, jo tas lielais un šausmīgais nemaz tik tā drīz nemaz nenotiks un varbūt vispār nē.
Nu, ok, es zinu, ka neesmu piecītis, kas visiem patīk. Ja neesmu svarīga, tad neesmu. Nepatīku - nu tad nepatīku. Es māku pieņemt tādas lietas. Kā jau iepriekšējā, ne visiem redzamajā ierakstā teicu - tas, ka es kādam nepatīku, nenozīmē, ka viņam vai viņai ir slikta gaume. Tas nenozīmē, ka cilvēks ir slikts, stulbs vai nevērtīgs, drīzāk otrādi. Tas man neliek par šo cilvēku domāt sliktāk un viņu zemāk vērtēt.
Un izrādās... :D :D :D Es esot viņu ignorējusi un vēsi izturējusies, un tāpēc es tagad esmu slikta.
Zin kā, es tiešām būtu gaidījusi visu iespējamo, nu burtiski visu iespējamo, jebkuru citu iemeslu, pilnīgi jebkuru! Tas ir cilvēks, viens no retajiem, kuru es esmu vienmēr, līdz šim brīdim nesavtīgi mīlējusi, vērtējusi augstāk par gandrīz visiem citiem, uzskatījusi par vienu no foršākajiem cilvēkiem pasaulē.
Mana dzīve ir absurda teātris. Man šķiet, ka tie ir kārtējie meli, tāpat kā tas iepriekš dotais, pilnīgi neticamais un absurdais iemesls, bet no otras puses - laikam jau man būtu jātic. Bet tas ir viens no lielākajiem pārsteigumiem manā mūžā. Gan tad, ja tas cilvēks tik drausmīgi neglīti melo, gan arī, ja viņš ir tik stulbs, lai nesaprastu, kā viss ir patiesībā.
Dažreiz, ļoti reti, es kādu pietiekami mīlu, lai atbrīvotu no savas pretīgās klātbūtnes bez uzbāšanās un diedelēšanas, un dažreiz es kāda labā daru nereāli daudz, un vienmēr tas ir novedis pie kaut kā tāda. Visi, kurus es mīlu nesavtīgi un no kuriem neko negribu, kā tikai nedaudz uzmanības, un kuru laime man ir svarīgāka par savām ērtībām, beigās izstrādā kaut ko šādu. Ja es esmu laba, tas vienmēr beidzas ar kaut ko šausmīgi stulbu.
Ko es no tā varu mācīties? Man jābūt savtīgai. Egoistiskai un pašpietiekamai. Ja kādu mīlēt, tad tikai tāpēc, ka... ... ..
Man pietiek. Tādu stulbumu es vairāk negribu. Nekad vairs.