Bildītes jau smukas, no sākuma viss gāja labi, bet tad es mežā nomaldījos. Es cerēju, ka tā taciņa kaut kur ved, bet viņa veda tikai uz vienīgo gaileni, ko es atradu, un tad neceļos. Izrādās, ka viss ceļš bija tikai mazliet vairāk nekā 8 km, bet es pārguru tā, ka vēl otrā dienā sanīkums. Trešdaļa ceļa bija pilnīgs bezceļš, man nebija ūdens un es uzskrēju bullim piemājas pļaviņā. Iznācu ārā uz Neretas ceļa tieši pie zīmes Jēkabpils. Tā mežā apmaldījusies es sen nebiju. GPS man bija, bet tas jau nerāda, ka tur ir slīkšņa, bet tur - krūkļu biežņa. Tomēr sajutos tuva ar dabu tik ļoti, cik sen nebiju bijusi. Gribējās dzert, tāpēc ēdu dažādas ogas lielos kvantumos. Mellenes, zilenes, korintes, brūklenes, avenes. Iznācu no meža drausmīgi pārgurusi, spraucoties caur biežņu, kāpjot pāri simtiem kritušu koku un meklējot ceļu. Tālāk nācās vien ar kājām iet uz māju pusi.
Iepriekš nogāju ap 20km un vēl izpeldējos, un ne tuvu nejutos slima, lai gan nogurusi biju un bija karstāks.
Taču man tomēr kopumā patika, lai gan noķēru ērci, bet nebija piesūkusies, tad jau nekas. Brīnos, ka tikai viena. Es taču gāju caur tādiem brikšņiem.