Nesen aizdomājos par savu spēju orientēties tumsā. Iemesls aizdomām (cik interesanti, šo vārdu var arī tā lietot) bija tas, ka es ieskrēju ar seju slapjā palagā. Tas pierāda, ka bēniņi, kuros es karu un ņemu nost drēbes, ir tik tumši, ka tiešām pilnīgi neko neredz, taču par spīti tam es tajos gāju tik droši, ka aizdomājos un tāpēc ieskrēju ar seju palagā.
Tur, kur citi iet, rokas izstiepuši un ar kāju taustīdami, es kaut kā eju droši un nekas man nenotiek. Esmu manījusi un dzirdējusi - ja kādam pazūd mājās elektrība, viņš ņem lukturīti vai arī noteikti kaut kur apdauzās, vai iet ļoti uzmanīgi. Taču es pierodu pie izkārtojuma tik ļoti, ka pilnīgi droši zinu, kā man ir izvietotas mēbeles, cik soļu un cik lieli ir no viena istabas gala līdz otram. Kad es eju uz tualeti naktī, es gaismu neslēdzu.
Arī pa meža takām es eju droši un neapmaldos, lai cik tumšs būtu, ja es tās takas zinu.
Tam nav sakara ar labu redzi tumsā. Man ir dīvaini labi attīstīta eholokācija (jā, tā piemīt arī cilvēkiem), kā arī es ikdienā ļoti daudz balstos uz citām maņām, ne redzi. Es mēdzu aizdomāties tik ļoti, ka man vispār pazūd attēls acu priekšā, bet es vienalga darbojos.
Tad nu pārdomas bija par to - kāpēc tā ir. Es neesmu nekāds ūnikums šajā ziņā, bet lielākajai daļai cilvēku ir citādāk. Viņi nejūtas tumsā tik droši. Pat savās mājās viņiem vienmēr vajag gaismu. No kā īsti ceļas šādas atšķirības? Vai tas ir tāpēc, ka man patīk tumsa un es kopš bērnības esmu uztrennējusies? Vai arī tā tiešām ir kaut kāda tāda īpaša atšķirība starp vizuālistiem, audiāļiem un kinestētiķiem?