Pēdējo nedēļu es ļoti daudz tērēju laiku nelietderīgi. Nespēju nekam pieķerties. Kaut kā jāsavācas.

Nebiju par to iedomājusies, bet man tā ir, ka ļoti mulsina un dzen stresā, ja es nesaprotu, kāpēc cilvēks ar mani sazinās. Es nevaru iedomāties tādu "tāpat vien". Man vienmēr liekas, ka tur kaut kas ir aiz ādas. Ja kāds mani grib nokoļīt attiecībām vai seksam, to es saprotu. Ja man ar kādu tiešām ir kaut kādas kopējas intereses, es saprotu vēlmi draudzēties. Es saprotu, ja kādam vajag manu palīdzību.
Bet tad, ja es īsti nesaprotu, ko cilvēks grib, es jūtos briesmīgi apdraudēta, lai gan tam bieži nav iemesla. Es nesaprotu tādu runāšanos "vienkārši tāpat". Man vienmēr ir motīvs, kāpēc es kādam rakstu un sazinos. Attiecību iespēja, seksa iespēja, draudzības iespēja. Tur tiešām ir jābūt kopējām interesēm, un tām ir uzreiz jātiek definētām. Es tev rakstu, jo man arī interesē tas un tas, un es par to gribu parunāt.
Ja kāds man regulāri raksta tāpat vien, ne par ko, grib tērgāt, tad es saspringstu un jūtos ļoti slikti, ja šim cilvēkam it kā nav nekā kopēja ar mani. Man liekas - nu kāpēc, nu kāpēc tu ar mani gribi runāt? Kas tev ir???
Īsti nesaprotu šī stresa iemeslus. It kā taču kāda nozīme, varbūt tiešām pilnīgi aiz garlaicības un nekā darīšanas. Taču man stress un neērtības sajūta.
Varbūt jūtos ļoti specifiska, nespēju iedomāties, ka ar mani vispār var tā ne par ko tērgāt. Varbūt nespēju noticēt, ka varu kādam patikt bez baigajiem nolūkiem, vienkārši tā - kā cilvēks.