Kad sabruka Maxima, man bija samērā vienalga, jo tā notiek, tāda ir dzīve. Lai gan kāds noteikti bija pie tā vainīgs, es tomēr nedomāju, ka tāds bija plāns - nogalināt cilvēkus. Tagad nošauj apmēram tikpat cilvēku speciāli, pilnīgi apzināti, un man ir vienalga, ka viņi nav manā valstī, man ir slikta sajūta iekšās. Kāda - pat īsti nezinu, bet gluži vienalga man nav. Kaut kā nespēju dažs minūtes savākties. Protams, arī tas, ka konkrētā kopiena jau tāpat ir apspiesta, taču manā uzskatā pilnīgi netaisnīgi. Un tad kaut kāds islāmists vienkārši šauj nost miermīlīgus cilvēkus.
Tas viss ir ļoti vienkārši. Izlasīju, kaut kāds nelabums iekšā sakāpa. Neko īpaši daudz es par to nedomāju. Neko neizsecinu, ne uz ko neaicinu, vienkārši sirds uz dažām minūtēm nav mierīga, lai gan iesēju mizunu un kressalātus jaunajai ražai.
Tik vienkārši tas viss ir. Tā notiek un es pilnīgi neko nevaru darīt, lai tā nenotiktu.