Un tad es izdarīju ar to tēlu tādas lietas, kas lika man raudāt un baudā elst. Tas ir tik garšīgi. Izdarīt ar viņiem, ko esmu iemīlējusi, kaut ko briesmīgu, ko ir ļoti žēl darīt, jo viņiem tas sāp, bet tas ir tik garšīgi.
Un viņš ir miris, miris, miris. Skaistā un nožēlojamā nāvē.
Tādā, kas ir labi grāmatai, bet sāpīgi man, un reizē tas ir labākais, ko es varēju ar viņu izdarīt.
Ak, mana sinestētiskā idiostēzija. Var dabūt orgasmu no iztēles ainām par viņa dzīvi un nāvi.

Gribas kaut ko tik tumšu, lai nebūtu vērts atvērt un aizvērt ausis, viss vienādi tumšs.
Man pietrūkst kaut kā tik ļoti melna, kā tas jaunais sintētiskais materiāls. Neder vairs ne Diary of Dreams, ne Shining, ne Elend, nekas. Viss liekas tāds pūkains un maigs, un ar puķītēm.