Šajā sapnī figurēs trīs galvenie personāži, bez manis, kas palikšu bez vārda, tāpēc es viņus nosaukšu savas grāmatas personāžu vārdos, lai gan viņiem nav nekāda sakara.
Tātad, es piedzimu tam laikam diezgan turīgā, bet ne īsti bagātā ģimenē. Man bija dvīņu māsa, sauksim viņu par Randu. Mēs bijām ļoti, ļoti identiskas dvīnes. Necentāmies būt speciāli līdzīgas, bet gan tiešām bijām. Matus nēsājām vienādi, nebija nekādu specifisku dzimumzīmīšu vai kā cita, kas mūs atšķirtu. Nevilkām vienādas drēbes, bet gaume mums bija līdzīga, tāpēc arī stils īpaši mūs neatšķīra. Pēc rakstura arī bijām ļoti līdzīgas, vienīgi Randa bija aktīvāka, vienmēr visur bija pirmā, viņai vienmēr bija lielāki plāni, bet es biju radošāka, mākslinieciski talantīgāka. Tomēr mums parasti bija līdzīgs viedoklis, mēs vienādās situācijās rīkojāmies gandrīz vienādi. Visi, kas mūs pazina, teica, ka līdzīgākas dvīnes nav redzējuši. Es gleznoju, arī mana māsa gleznoja, taču manas gleznas bija acīmredzami labākas, taču viņa bija labāka mācībās un ar labākām sociālajām prasmēm. Mēs bijām no tām māsām, kas īpaši nestrīdas, ir tuvas draudzenes, taču mēs nebijām salīmējušas kopā. Mums bija atšķirīgs draugu loks, apmeklējām dažādas nodarbības. Nebija tā, ka mēs visur ietu kopā.
Viena vieta, kur mēs vienmēr bijām kopā, bija pie vecmāmiņas, kura dzīvoja mazā lauku miestā. Jāatzīst, ka man nav skaidrs, kas tā bija par valsti, bet tā nebija Latvija. Man liekas, ka sajūtās tā varēja būt kāda Rietumvalsts vai ASV, taču es īsti nezinu. Viss bija tāds citādāks, kopumā dzīves līmenis augstāks. Tātad, pa vasarām vienu pilnu mēnesi mēs mitinājāmies pie vecmāmiņas, kamēr viņa ar tēvu atpūtās ceļojumā. Vecāki paciemojās mēneša sākumā un beigās, bet mums bija mūsu 24 dienas brīvībā. Te stāstā ienāk divi pārējie galvenie personāži.
Blakus mājā, tāpat pie vecmāmiņas ciemojās divi brāļi. Viņi nebija dvīņi. Viens bija mūsu vecuma, bet otrs gadu vecāks. Arī viņi bija līdzīgi, pat ļoti, arī pēc izskata. Tāpat viņi bija tuvi draugi, bet nebija visur kopā. Tomēr šajos izbraucienos no agras bērnības mēs vienmēr bijām visi četri kopā. Viņi tāpat mēnesi pavadīja pie vecmāmiņas. Redzot, ka mēs esam ļoti sadraudzējušies, mūsu un viņu vecāki jau agrā bērnībā samēroja mūsu ciemošanos, lai mēs tur būtu kopā. Arī mūsu vecāki lieliski sapratās.
Jau sākumskolas vecumā sākās runas, cik būtu burvīgi, ja mēs saprecētos. Randa tika simboliski saprecināta ar jaunāko puisi, bet es ar vecāko. Tas bija tāpēc, ka Randa un jaunākais no brāļiem, sauksim viņu par Viktoru, jau no sākta gala ļoti labi sapratās. Viņi iepazinās pirmie, pēc tam pievienojāmies mēs ar vecāko brāli, sauksim viņu par Aleksandru. Tad nu man tika iedalīts Aleksandrs.
Abi brāļi, kā teicu, bija līdzīgi, bet arī viņiem raksturi bija līdzīgi mūsējiem. Vecākais Aleksandrs bija aktīvāks, bet jaunākais Viktors - klusāks un mākslinieciskāks, tāds kā es. Taču bija viena īpašība, kas viņus atšķīra. Mēs ar Randu bijām kā divas ūdens lāses pēc izskata, bet brāļi atšķīrās. Paskatoties uz Viktoru, gandrīz jebkurš teiktu, ka viņš ir izskatīgs puisis, taču, kad viņam blakus nostādīja Aleksandru, viņš apdzisa sava brāļa priekšā. Aleksandrs bija vienkārši neticami un apbrīnojami skaists puisis. Brāļi bija līdzīgi, taču izskatījās tā, it kā kāds būtu ielicis Viktoru fotošopā un, saglabājot galvenos vaibstus, uzlabojis visu iespējamo, un iznākums bija Aleksandrs.
Mums ar Randu aiz muguras runāja, ka es tomēr esot nedaudz, nedaudz glītāka par viņu, tāpēc man labāk piestāv skaistais Aleksandrs, taču viņai nebija iebildumu. Viņa jau gandrīz kopš šūpuļa zināja, ka apprecēs Viktoru. Tā par mums runāja un runāja, arī Aleksandrs bērnībā jokoja līdzi, ka es būšu viņa sieva. Sauca par savu līgaviņu. Taču vēlākajos pusaudža gados viņa attieksme mainījās. Viņš sāka izrādīt nepatiku pret šādiem jokiem, lai gan izturējās pret mani ļoti labi.
Atceros to visu kā tādu bērnības un pusaudzības skaistāko sapni. Mēs no sākuma visi četri spēlējāmies ar lellēm un mašīnām, pēc tam vairāk sporta spēles, kāpām kokos, gājām uz jūru, peldējāmies, ārdījāmies, dzīvojām ļoti, ļoti laimīgi. Pat brāļi mēdza nobirdināt pa asarai, kad mums bija jāšķiras. Dzīvojām mēs nezināmās valsts dažādās malās. Viss bija ideāli skaisti, kamēr vien Aleksandrs nebija sācis izrādīt, ka es vis nebūšu viņa līgaviņa. Vecāki un vecmāmiņas gan vēl mēģināja jokoties, bet bija acīmredzams, ka viņš man ir draugs, bet nevēlas ne dzirdēt par šo saprecināšanu. Beigās vecāki padevās, jo bija taču otrs pārītis, kas bija nešķirami un no bērnības spēlēm pārauga īstās attiecībās tikpat dabiski kā taurenis izrāpjas no kūniņas. Likās, ka Randa un Viktors ir vienkārši piedzimuši viens otram, bet man tas nebija lemts. Jo vairāk mēs pieaugām, ar katru gadu ieraudzīdami cits citu jau nobriedušāku, jo vairāk es iemīlējos Aleksandrā, taču viņš ar katru gadu vairāk atsala.
Lai cik man nebija grūti pieņemt to, ka bērnības sapņi nepāraugs īstenībā kā manai māsai, es tomēr ar to samierinājos. Galu galā Aleksandrs vienmēr bija labs pret mani, taču viņa pienākums nav piepildīt to, ko vecāki mums ir izdomājuši. Mani tas ļoti sāpināja, bet es tomēr to pieņēmu. Centos saglabāt labas attiecības ar Aleksandru, kas arī izdevās, bet necentos viņu vedināt tālāk.
Aleksandrs bija jau pabeidzis skolu, taču vienalga brauca ar mums kopā pavadīt vasaras mēnesi. Viņš iestājās mācīties kaut ko ar biznesu saistītu. Tad pienāca brīdis, kad arī mēs trīs beidzām divpadsmito klasi. Satikāmies kā parasti vasarā un četratā apspriedām, ko darīsim. Es biju nolēmusi iet mākslas skolā, Aleksandrs turpināja mācības savā biznesa skolā, Viktors teica, ka viņš ies mācīties vides dizainu, bet tad Randa visus pārsteidza, sakot, ka brauks uz citu valsti uz trim gadiem mācīties ekonomiku. Viktors kļuva zaļš no sejas, jo viņš bija cerējis, ka viņi ar Randu varēs sākt dzīvot kopā. Viņu attiecības jau kopš vidusskolas sākuma vairs nebija platoniskas. Mēs ar Aleksandru atstājām viņus parunāties. Viņš arī bija pārsteigts, teica, ka nav to no Randas gaidījis. Ilgi nostaigājām gar jūru runājoties. Es pirmo reizi jutos jau diezgan brīva no ilgām pēc viņa. Jutu viņu kā labu draugu. Mēs galu galā tomēr bijām viens otram ļoti tuvi. Viņš pateica dažas jaukas lietas par mani, par izvēli iet mācīties gleznot.
Vakarā māsa man stāstīja, ka ir izlēmusi braukt projām, jo uzskata, ka viņai kaut kas ir jāredz dzīvē. Galu galā viņa ir gandrīz jau izprecināta Viktoram, nav pat bērna vai pusaudzes jūsmībā domājusi ne par vienu citu. Viņa negribot apprecēties 19 gadu vecumā un nekad nezināt neko citu. Mani tas pārsteidza, bet no vienas puses es sapratu. Viņa teica, ka trīs gadi tikai pārbaudīs to, ko viņi ar Viktoru jūt viens pret otru, dod iespēju saprast, vai tās ir īstas jūtas vai tikai no bērnības pierastas. Tas likās saprātīgi. Tā nu nodzīvojām atkal mēnesi kopā un šķīrāmies. Randa aizbrauca prom, Aleksandrs turpināja savas studijas, bet mēs ar Viktoru iestājāmies savās izvēlētajās skolās.
Jo vairāk gāja laiks, jo vairāk mēs ar Viktoru satuvinājāmies, taču tikai kā draugi. Tagad dzīvojām visi trīs palikušie galvaspilsētā, taču Aleksandru redzēju reti. Viņš šad tad pievienojās manām un Viktora tusēšanām, un, kad viņš to darīja, bija ļoti jauks, bet tas bija reti, viņš vienmēr bija aizņemts. Vecāki vienmēr bija skandinājuši, ka mēs ar Viktoru un Randa ar Aleksandru esam līdzīgāki pēc rakstura, bet ka pretpoli tomēr pievelkas. Tagad jutu, ka mums ar Viktoru tiešām ir daudz kopīga, taču tas nekad, pat domās nepārkāpa nekādas robežas. Es zināju, ka Aleksandrs būs un paliks manas dzīves lielā mīlestība, lai gan es nekad ar viņu nebūšu kopā.
Tad pienāca lielā diena, kad Randa atgriezās no ārzemēm. Viņa bija studējusi otrā pasaules malā un visus trīs gadus nebija bijusi mājās. Zināju, ka gan viņa, gan Viktors ir bijuši īsās attiecībās ar citiem cilvēkiem, bet tas nebija nekas nopietns. Viņi abi bija pilnīgi gatavi būt kopā viens ar otru uz mūžu. Taču tad notika kas dīvains. Aleksandrs pastāvēja uz to, ka viņš vēlas vest Randu no lidostas, it kā lai pārrunātu kaut kādus biznesa plānus. Tomēr tas nenotika. Viktors pateica, ka tas gaidīs, viņam taču ir jāredz sava līgava. Tas arī notika. Viņi trīs dienas nebija pieejami ne ģimenei, ne draugiem, pazuda viens otra pasaulē. Tad tomēr Randa parādījās ģimenes mājā un pastāstīja, ka ir saderināta ar Viktoru, kā jau tas bija gaidāms. Viņa bija mirdzoši laimīga.
Tad Aleksandrs uzaicināja viņu pie sevis. Viņi darbojās kaut kādās līdzīgās jomās un visi nopriecājās, ka viņi viens otrā - bērnības draugā - būs atraduši labus biznesa partnerus. Taču likās, ka tikšanās ir nogājusi greizi, jo Randa pazuda uz trim dienām no visiem un arī Aleksandrs nebija sazvanāms. Tikai tad sapratu, ka nezinu, kur vispār Aleksandrs dzīvo. Viņš pie sevis nevienu nelaida un izteicās miglaini.
Taču pēc trim dienām pienāca šoka vēsts. Tieši tik vienkārši - Randa neprecēs Viktoru, viņa precēs Aleksandru. Kad māte man to pateica, uzreiz aiznesos pie Viktora. Viņš bija pusmiris no skumjām. Teica, ka Randa atsūtījusi tikai dažas sms, ka patiesībā ir vienmēr vairāk mīlējusi Aleksandru, bet domājusi, ka viņš par viņu neinteresējas. Tad izrādījies, ka Aleksandram ir bijis tāpat. Viņi ir visu laiku viens otru mīlējuši, bet nav zinājuši, ka tas ir abpusēji. Pie reizes izrādījās, ka Aleksandrs ir pa šiem gadiem iedzīvojies fantastiskā naudā. Viņam ir nereāli skaista māja, vairākas vasarnīcas un katrā ziņā pilns bagātnieka komplekts. Izrādās, ka viņš to ir visu darījis tikai Randas dēļ. Viņas bildes esot visās istabās un viss rotāts ar viņas vārdu. Viņš esot gājis uz pilnu banku, atklājot savas jūtas tikai tad, kad jau gandrīz par vēlu. Abi noraudājāmies, es izstāstīju, ko nebiju teikusi pat māsai, ka man ideja par diviem pārīšiem nebija bērnības joki, bet īstenība. Abi vienojāmies sērās, noraudājām viens otra plecu un šķīrāmies vēl tuvāki.
Visi gatavojās kāzām. Vecāki bija ļoti pārsteigti, taču kopumā pieņēma situāciju. Galu galā viņi taču jau bija teikuši, ka Randa ar Aleksandru ir līdzīgāki. Arī es sāku aprast ar situāciju. Galu galā, ja Aleksandrs ir vienmēr mīlējis manu māsu, tad labāk, lai viņš prec viņu nevis vispār kādu svešu. Izrādījās, ka, lai gan randa vienmēr bija ar Viktoru, mēs abas esam mīlējušas vienu vīrieti. Tas man lika justies viņai tuvākai, lai cik dīvaini tas nebūtu. Pirms pašām kāzām es uzliku viņai plīvuru, jau drīz bija jāiet uz baznīcu, taču Randa izplūda asarās. Un tad es izdzirdēju ļauno patiesību. Viņa vienmēr ir mīlējusi tikai Viktoru, bet Aleksandrs ar viņa miljoniem un perfekto kinozvaigznes seju ir vienkārši viņu nopircis. Viņa ir kļuvusi par īstu biznesa lēdiju un saprot, ka būt Aleksandra sievai ir daudz prestižāk un perspektīvāk, pie tam Aleksandrs viņu tiešām mīl un ir visus pēcskolas gadus veltījis, lai uzceltu viņai pili.
Iesitu māsai pa seju tā, ka palika liels, sarkans pleķis. Viņa uz mani paskatījās ar šoku, bet tad ļauni noteica:
-Tu viņu vēl arvien mīli, vai ne?
Es atbildēju, ka jā, Aleksandrs vienmēr ir un būs mana lielā mīlestība, un man liekas šausmīgi, ka viņš patiešām mīl Randu, bet viņa viņu izmanto. Taču viņa atbildēja, ka tā vairs nav mana darīšana, es varu savākt smirdīgo Viktoru, neveiksminieku un plukatu. Tad viņa cēli izgāja no istabas, aizsegusi sarkanumu ar manis uzlikto plīvuru. Man gribējās skriet pie Aleksandra un visu izstāstīt, bet es aptvēru, ka viņš nekad man neticēs. Viņš taču patiešām mīl Randu, ir veltījis četrus gadus, lai kļūtu par tādu cilvēku, kas ir viņas cienīgs.
Skatījos, kā mana māsa iet pa baznīcas eju un nostājas blakus manam Aleksandram. Tā tikpat labi būtu varējusi būt es. Bilde būtu tā pati. Mēs taču esam dvīnes, pie tam ļoti, ļoti identiskas dvīnes. Redzēju ainu, kas vienmēr bija bijusi manā prātā. Es un Aleksandrs pie altāra. Taču tā nebiju es, tā bija Randa, kas viņu nemīl. Es viņu mīlēju vēl tad, kad nezināju, ka viņš ir ļoti bagāts. Es viņu mīlēju ne tāpēc, ka viņam bija modeļa āriene. Es viņu vienkārši mīlēju par to, ka viņš ir Aleksandrs, bet Randa apprecēja viņa seju un naudu. Un tā bija tā pati seja, kas man, kas tagad tur teica jāvārdu.
Pēc svinīgās daļas izlikos, ka man ir slikti un aiznesos pie Viktora, kas, protams, kāzās nepiedalījās. Viņš nebija ne neveiksminieks, ne plukata. pēc studijām bija iekārtojies labā darbā, taču miljonu kā brālim viņam nebija. Abi izraudājām acis, kad es pastāstīju, ka mūsu nelaime pat nav īstas mīlestības dēļ, bet gan aiz aprēķina no Randas puses. Viņš teica, ka nekad nav domājis, ka Randa var būt tāda, bet laikam studiju laikā viņa bija kļuvusi uz panākumiem tendēta un aizmirsusi, ka ir arī citas vērtības dzīvē.
Tā pagāja apmēram pusgads un es sāku justies labāk. Uzsāku attiecības ar brīnišķīgu sievieti. Viņa bija burvīga, skaista un gudra. Gariem, cirtainiem matiem, slaida un smalka, ādu melnu kā ogle. Taču pēc dažiem mēnešiem es jutu, ka tomēr nespēju būt līdz galam ar viņu. Es vienalga mīlēju Aleksandru. Es kopš bērnības biju mīlējusi tikai un vienīgi viņu. Pateicu viņai, ka mīlu viņu, bet diemžēl mīlu arī kādu citu, kuru nevaru dabūt. Viņa teica, ka mīl mani, taču vēlas ļoti nopietnas attiecības un nespēj būt ar mani, ja es patiesībā vēlos citu cilvēku. Tā mēs šķīrāmies, ar maigu skūpstu, bet uz mūžu.
Nākamajā dienā Viktors mani bildināja ar vārdiem, ka ir sācis atkal satikties ar Randu brālim aiz muguras. Lai cik tas nebūtu jocīgi, es piekritu tieši tāpēc. Ja viņu kaut kur redzētu ar Randu, viņā teiktu, ka tā esmu es. Piekritu, jo biju pilnīgi sagrauta. Biju mēģinājusi būt ar kādu citu, bet nespēju. Vienīgais, kas to saprata, bija Viktors. Viņš taču bija mans labākais draugs un mīļākais cilvēks. Klusi un mierīgi apprecēju viņu. Vecāki bija sajūsmā, ka tomēr sanākuši divi pārīši. Zināju, ka viņš patiesībā mīl Randu, ka viņi satiekas. Viktors bieži raudāja man uz pleca, ka reizē mīl māsu un ienīst. Ka viņa viņu pazemo, taču viņu saite ir pārāk dziļa, lai viņš spētu viņai pateikt nē. Viņam bija žēl pievilt brāli, jo Aleksandrs tiešām mīlēja melīgo Randu, taču viņš bija pārāk vājš viņas priekšā.
Dzīvojām kā māsa ar brāli. Es ļoti mīlēju Viktoru. Būtu riskējusi ar dzīvību viņa dēļ. Viņš bija mans pasaulē labākais draugs un vienīgais cilvēks bez Randas, kas zināja manu situāciju. Gadu pēc kāzām mēs arī pārgulējām. Biju baidījusies, ka domāšu par Aleksandru, bet tā nebija. Es vienkārši gulēju ar savu vīru, kas ir mans labākais draugs un ļoti pievilcīgs vīrietis. Tā turpinājām, taču es juku prātā. Es dzīvoju ar vīrieti, kas mīl manu māsu, kas krāpj vīrieti, kuru es mīlu. Viktors nebija labākā situācijā. No malas mēs bijām perfekta ģimene. Mums nebija jātēlo jūtas, jo mēs viens otru ļoti mīlējām, taču tā bija citādāka mīlestība. Viņš mīlēja manu māsu, bet es viņa brāli. Arī viņš teica, ka, guļot ar mani, nemaz nedomā par Randu, lai gan es izskatos identiski. Viņš teica, ka es esmu pilnīgi citādāka. Es esmu laba, bet Randa ir dēmons, no kura viņš netiek vaļā.
Tad es paliku stāvoklī. Nezināju, ko darīt. Biju ciemos pie vīramātes, kad man pēkšņi uznāca nervu lēkme. Sāku nevaldāmi raudāt. Lielo vēderu sarāva krampji, sapratu, ka sākušās dzemdības, bet ka es nespēšu piedzemdēt šo bērnu. Man likās, ka manī perinās maza Randa - tāds pats dēmons, kas moka savu īsto mīļoto vīrieti un krāpj un māna manu mīļoto.
Vīramāte gribēja zvanīt ātrajiem, bet es sāku stāstīt visu, kas uz sirds. Viņa noklausījās visu nekustīgu seju, ne reizi nepārtraucot, bet tad pateica tikai vienu teikumu:
-Tu esi izjaukusi šo ģimeni, tu esi dēmons nevis Randa, tu esi izjaukusi bildi.
Un tad es vienkārši nomiru.