Kamēr rakstu un rakstu, ne gala, ne malas, tikmēr relatīvs miers. Kad sāk iet uz galu, jāsāk domāt - ko ar to visu darīt, un tas mani hiperventilē desmitreiz dienā. Es neko nezinu par grāmatu pašizdošanu. Ai, ai, ai... Tik daudz visādas reklamēšanas, ņemšanās, drukāšanas...
Un vēl jāatrod kāds, kas man viņu pārtulkos angliski. Šausmīgi daudz izdevumu.
Taču maz ticams, ka kādai izvedniecībai (speciāli) būtu pietiekama interese par manu darbu. Latvijā diez vai tāda literatūra daudzus interesēs. Domāju, ka tai varētu būt noiets drīzāk internacionāli.