Es šonakt sapņoju, ka atrodu youtube +100500 raidījumu, kurā ir apkopoti visi mani mīļākie video ar nereāli smieklīgiem, jauniem komentāriem. Maksims pilnīgi pārspēja pats sevi. Es sapnī tā smējos, ka pamodos bez elpas.
Tur bija gan višla čerepaha, gan purva lēcējs, gan hrušč, gan dirižabļ aha, gan loh pidor, gan ja vjedu v stroiku, gan visi citi paši labākie.
Es tiešām nezinu, ko šāds sapnis par mani liecina.

Mana grāmata pamazām tuvojas noslēgumam. Ir beigu sākums. Tā jau ir garāka par Hobitu un būs garāka par Karaļa atgriešanos. Visur saka, ka pirmajam darbam nevajadzētu būt garākam par Hobitu, jo citādāk to nepirks, bet man liekas, ka Hobits ir īsa grāmata!
Protams, es neesmu īpaša noteikumu cienītāja, bet, ja nu neviens manu grāmatu tiešām negribēs, jo tā ir pārāk gara?
Eh, lēmumi, lēmumi... Varbūt man jāgriež nost un jāpārliek pēdējā daļa uz nākamo grāmatu, jo šī ir domāta kā vismaz trīs grāmatu sērija?
Nomocīties var. Bet esmu lepna, ka ir jau tik daudz un man patīk. Man ellīgi patīk. Man šķiet, ka tas ir burvīgs darbs. Protams, iespējams, ka es esmu vienīgais cilvēks pasaulē, kam tas patīk :D
Tad man vajadzētu beta lasītājus... ai, ai... un ja nu viņiem nepatiks, es taču nomiršu :(
Varbūt vienkārši pabeigt un nevienam nedot. Vārīties savā lepnībā, ka man ir laba grāmata, neriskējot ar to, ka varbūt visai ārējai pasaulei tā neliekas.
Ak, jel... ko lai es daru?