Tas ir jocīgi, kā viens cilvēks var uzplēst to, kas ir apglabāts. Vilkt ārā manus līķus. Tie tiešām ir miruši, nevis dzīvi apglabāti, bet tie nav pārvērtušies par neko, par pirmatnējo materiālu. Tie vēl trūd, pūst, sadalās. Kad tos izrok, tie smird. Tie smird tik šausmīgi.
Tie ir dārgie aizgājēji. Būtu nedārgie, varētu pārmest pār kapsētas žogu, ja jau uzplēsti, bet tie ir radinieki. Tiem būtu klusi un nāvīgi jādus šajās kapenēs, bet tie tiek izskrāpēti no zemes, izvilkti no kurgāniem, izkasīti no kapličām.
Tie tik ļoti ir nevietā, tik ļoti nevietā. Tiem vairs nebūtu jārēgojas, ne aiz bailēm, ka celsies augšā, bet aiz bailēm atzīt, ka gribētos, lai tie ceļas augšā, jo tas nav iespējams. Tie ir pilnīgi un galīgi miruši, bet tiem ir jādus manā kapsētā, tie ir līķi, kam ir jāpaliek pie manis. Tos nevar izmest pār bortu.
Taču viens cilvēks nāk un rok ārā manus miroņus, un mana mēle sastingst, kad vēlos viņam teikt "rimsties".
Džeiks
a_r

Aprakstīju tādu rituālu, ka pati sabijos no lidojošas spalviņas.