Tas ir nedeminutīvs no vārda "tauriņš" nevis govsveida izmiris lops.
Jo tas bija tumši brūns, tāpēc taurs.
Jēziņ, man šitas nepatīk...

Man ir ļoti vajadzīgs adatu spilventiņš, tas ir mans ikdienas piederums. Man ilgus, ļoooti ilgus gadus, pat vēl kopš es dzīvoju pie mammas, ir viens adatu spilventiņš, balts ar dzeltenām skarbalām. Man to uztaisīja māsa kā dāvanu laikam ZS vai varbūt dzimšanas dienā. Tas ir tik sasodīti sens, tas bija tik sasodīti sens, ka bija kļuvis nelabā krāsā, tas jāatzīst. Un nevarētu teikt, ka tas būtu bijis ļoti labs adatu spilventiņš. Patiesībā tajā bija grūti ātrumā iespraust adatu, un tam pie tam bija vēl viens nelabs paradums - ēst adatas. Tās vienkārši visā garumā pazuda viņa dziļumos, līdz ar galiem.
Šorīt pamodos un sapratu, ka Velis ir paņēmis manu adatu spilventiņu un adatu tur vairs nav, nevienas. Man likās, ka viņš tās būs ar zobiem izravējis, bet to nekur nebija. Jutos nelāgi. Ir stulbi zināt, ka tava dīvāna tuvumā ir adatas, par kuru konkrētu atrašanās vietu tev nav nojēgas. Tomēr es adatas atradu, izņemot pašu lielāko un ļaunāko. Velis tās bija tik ilgi viļājis, ka visas salīdušas spilventiņā. Es ilgi, ilgi vilku ārā no spilventiņa adatas, vairākas reizes saduroties, un izrādījās, ka man pieder 11 nevis 5 adatas, kā man likās. Tās nez cik gadus bija slēpušās dziļumā. Tad es nolēmu, ka šis šmucīgais un neērtais spilventiņš ir savu mūžu nodzīvojis. Es to uzšķērdu, lai uzdurtos uz divpadsmitās adatas. Uztaisīju jaunu, kas izskatās pēc zemenes, un, lai spilventiņš reinkarnētos, dzeltenās skarbalas no vecā ieliku tajā pildījumam klāt.
Un man vēl arvien nav pašas lielākās adatas.