Šonakt man kolonijā uz Marsa bija mazdārziņš. Tā bija mazdārziņu vieta, kur bija gan kupols virs galvas, bet zem kājām Marsa sarkanā smilts, kas bija uz celiņiem, bet dārziņos auglīga, iestrādāta augsne, kurā daļa bija tiešām Marsa izcelsmes. Man bija maza dārza mājiņa un neliels dārziņš. Pati sev es biju iekopusi kvadrātmetru zāles dārza stūrī, kā arī kvadrāta divās malās pie žoga garenas puķu dobītes. Tas bija tik, cik es varēju atļauties sev, pārējais bija mans maizes darbs - garšaugu audzēšana. Uz Marsa bija lielas plantācijas, bet kādus 10 gadus jau bija liela civiliedzīvotāju populācija, kas sāka pieprasīt ekskluzīvus izstrādājumus, tāpēc jau gadus 7 pastāvēja mazdārziņu kolonija, kurā audzēja pilnīgi dabiskus, ar rokām apčubinātus dārza labumus.
Es biju zinātniece, kas uz Marsa dzīvoja jau 20 gadus, bet kā vaļasprieku uzturēju šo mazdārziņu, kas arī nesa papildus ienākumus, jo zinātniskā darbība vairs nebija nekas ļoti ienesīgs. Marss bija kļuvis stipri apdzīvots, šeit tagad plauka tūrisms, izklaides industrija, bet zinātnieku bija ļoti daudz, jo viņiem bija lielāka interese šeit palikt uz mūžu. Tad nu mans mazdārziņš man ienesa gandrīz vairāk naudas nekā zinātniskā karjera. Būtu es dejotāja vai Marsa klinšu gide, būtu pelnījusi vēl vairāk, bet man patika mans darbs - ģeoloģija - kā arī patika, ka pašai mājās vienmēr bija svaigi plūkti zaļumi, un man bija mans īstas Marsa zemes kvadrātmetrs ar svaigu zāli un puķēm malās, kas bija nenormāla ekstra.
Es jutos ļoti, ļoti laimīga tur, uz Marsa. Atceros tik spilgti savas izjūtas, kādas varēja būt iekštelpās vai skafandrā ieslodzītam cilvēkam, kas var iziet gandrīz vai kā ārā, jo kupols nebija redzams, un staigāt pa dārziņu koloniju, rušināties pie saviem pētersīļiem un pat apsēsties svaigā zālītē. Mazā dārza mājiņa, kur bija vieta tikai mazam krēslam un darbarīkiem man bija kaut kas tik ļoti tuvs un mīļš.
Sapņos es dažreiz iejūtos pilnīgi svešos apstākļos un jūtu tos dzīvāk par dzīvu. Visas tās Marsa dzīves izjūtas, ilgas pēc sarkana saulrieta (uz Marsa tas ir zils), pēc meža, pēc ezeriem un jūras, tā iesprostotības sajūta, viss bija pilnīgi reāls. Tāpat nožēla par to, ka ierastā Marsa sabiedrības zinātniskā ievirze kļuvusi par Zemei līdzīgu balagānu, popkultūras ieperināšanās tur, kur bija nopietns, bet ļoti interesants darbs.
Tomēr par spīti tam visam dārziņš mani darīja ļoti laimīgu. Kad gāju ārā lauka pētījumos, skafandra ķiveres iekšpusē piestiprināju pētersīļa lapiņu, lai gaiss smaržotu pēc dzīvības.
Un tad tas viss nobruka. Daļu cilvēku apsēda kaut kādas ārpuszemes nemateriālās dzīvības formas. Tās gribēja iemiesoties un pārņemt mūsu civilizāciju. Tās smējās par dārziņiem un visu, kas nebija tīri materiālistisks. Tāds auksts, pragmatisks intelekts. Pēdējais, ko es atceros, bija kā es pielādēju šaujamo, sēžot savā zāles pleķītī, gatava to aizstāvēt pāri savam līķim, jo uz uzvaru vairs nebija nekādu cerību. Marss bija zaudēts.