Septicflesh bija neaprakstāms baudījums, bet es nespēju to gaidīt. Zvaigžņu kari man diez ko nepatika, bet gaidīt tos man gan vajadzēja, tas būtu bijis tikai loģiski, bet es negaidīju.
Pēdējās dienas man ir bijušas vēl murgainākas nekā pēdējie mēneši, tomēr es gaidu. Līdz tam 27. februārim es atkal beidzot gribu tiešām nodzīvot! Man bija vienalga, vai es nodzīvošu līdz jaunajai SW triloģijai, lai gan man šīs filmas ir svētas (smejieties vien, man kā kaminoietim ūdens), bet šo man ir jāpiedzīvo!!!
Man patiesībā nebūtu nekādas vēlmes ar Krisu iepazīties personīgi vai ar viņu fočēties, vai dabūt autogrāfu, vai iet beksteidžā. Uz skatuves pamaigoties vai nokniebties gan, bet man nav nekādas vēlmes, lai viņš saistībā ar mani ver vaļā muti, ja tur nāk ārā runa. Lai viņš dzied :) Būtībā lai viņš dzied un intensīvi IR. Bet viņš, protams, vienmēr intensīvi IR uz skatuves. Jā, es gribētu, lai viņš paskatās man acīs vai paspiež roku, bet man ir gandrīz paniskas bailes no kaut kādiem vārdiem, kaut vai pilnīgi nenozīmīga "hi". Neizskaidrojami.
Šoreiz es ieradīšos agri un sargāšu savu vietu pirmajās rindās zobiem un nagiem, bet, zinot Krisu, es ceru, ka neieberzīšos un viņš mani neuzrunās. Tad es droši vien noģībšu uz vietas.
Nē, nopietni, tas ir kaut kas tik sen nepiedzīvots. Es tiešām kaut ko mežonīgi gribu piedzīvot, izbaudīt, es gribu būt, lai tas pienāktu.
Vesels mēnesis. Pilnīgi droši, ka pēc tam būs vēlme uz tā paša viļņa arī izbeigties... bet tad jau redzēs.