Es pirmo reizi dzīvē tik ļoti ilgstoši netieku galā. Katram uznāk vājuma brīži, kad liekas - tas viss ir tik grūti, man negribas mēģināt, kāpēc vispār man būtu kaut kas jādara? Un tās bailes no atbildības, negribas neko uzņemties, gribas, lai liek mierā. Bet man tas ir stipri ieildzis.
Tiesa, grāmatu es rakstu jo sparīgi, bet atkal - tikko kā kaut kāda nelāga vieta, kas uzreiz nepadodas, tā ir stress un sajukums. Pinos cauri dienām ar dulnu galvu un nespēju nu nekādi savākties. Negribas darīt neko citu, gribas izdomāt, kā, pie Dieva, lai tiek galā ar to stulbo epizožu pāreju, bet nu nekā un nekā, un nekā. Lai kas ienāktu prātā, tas liekas stulbi.
Bet man vispār ir grūti savākties rakstīšanai, arī tad, kad rakstāmais pats ir. Man kaut kā vajag labus apstākļus. Jā, visi mākslinieki un rakstnieki ir kaut kādā ziņā cīrīgi un viņiem vajag apstākļus, bet man tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Šajā mājā man nav miera. Te man ir jākurina, te jātaisa ciet šīberis, divreiz dienā jābāž Sīrai mutē zāles, divreiz dienā jāskalo zobi. Te ir jātaisa ēst, te jātaisa slēģi vaļā un ciet. Tad vīram gribas muldēt uz mani, tad kaķis nāk man virsū. Protams, vēl parastais darbs un mājas darbi parastie, bet tos vismaz var ieplānot vienā blokā.
Man pilnīgi pietiktu laika rakstīt, bet man nav miera. Es nevaru tā izlekt no domas, iemest malku plītī, un uzreiz tālāk. Mani tas izsit no noskaņojuma. Man tad vajag kādu laiku iesēdēties savā vietiņā, padomāt, bieži vien viss jau ir nojucis un vajag atslēgties, lai atkal pieslēgtos.
Kā es gribētu būt stiprāka un noturīgāka. Es nekad neesmu tāda bijusi, bet tomēr lielākā mērā man tas ir piemitis. Pagājušais gads mani nelaiž vaļā. Man ir laikam jau paliekoši sabojāta nervu sistēma. Un tā pat nav nekāda ņergāšanās. Man tiešām nav morālā spēka. Es nevaru un nevaru savākties. Man vajag ideālus apstākļus, lai kaut ko darītu. Es nespēju pārkāpt kaut kam pāri un neņemt vērā.
Daļa no tā ir saistāma arī ar to, ka man visu laiku salst. Tad ir grūtāk. Tad gribas zem sedziņas... bet tas nav nekāds vienīgais un pat ne svarīgais iemesls.
Emocionāli es esmu ar daudz ko tikusi galā. Nē, man vairs nav tādu baiļu un nomāktības, kā vēl pirms dažiem mēnešiem. Taču nervu sistēma laikam jau tādā kā tīri fizioloģiskā ziņā ir sabeigta pilnībā. Kā kas, tā viss trīc, velk uz ģībšanu, zūd koncentrēšanās, sirds dauzās, vairs neatceros, ko tikko domāju.
Kaut kāds stulbums... Domās esmu tikusi tik daudz kam pāri un ar tik daudz ko galā, bet jēgas gandrīz nav. Nu labi, nav tik daudz jāraud. Tomēr vājums ir mani pilnīgi pārmācis.
Kā man gribētos daudz, daudz masāžu, burbuļvannu un aromterapijas. Ha, ha. Es knapi varu atļauties sev zobu salabot, un tad jau jādomā, kā tagad savilkt galus kopā.
Pilnīgs pizģets.