No malas tas izskatās ļoti skaisti. Kā dzīvoja, tā nomira - divas dienas pēc albuma izdošanas. Albums pilns ar nāvi, bet tādu, ka bija jēga dzīvot.
Velvet Goldmine Braiena prototips, viens no maniem elkiem...
Ir nedaudz skumji, ka lielā ātrumā izmirst un drīz jau pavisam ātri sāks izmirt mani elki. Mans zelta laikmets ir tagad, bet otrais bija 60'-70'tie. Mani elki vēl ir dzīvi, ne tā, kā tiem cilvēkiem, kam tīkami viduslaiki, 13.gs Latvijas teroiorijā, senā Grieķija vai Ēģipte.

Es gribētu dzīvot tā, kāda ir šī dziesma, justies tā, kā jūtos to klausoties, būt tāda. Un tad citu dienu citāda, bet šodien tāda...

Es nesaprotu, kas man ir. Laikam vienkārši kaut kāds kopējs stāvoklis negatīvs, bet mani vēl nekad nebija tā satriekusi un izsitusi no līdzsvara kādas slavenības nāve. Nekad.
Man bija skumji, kad nomira Rejs Bredberijs, tas laikam līdz šim bija sliktākais. Tomēr būtībā - kas man daļas... bet tagad kaut kas grauž un sāp. Jocīgi un pēc manām pašas domām nepareizi, taču tas tāpēc vien nepāriet.
Kaut kāds šausmīgs caurums krūtīs. Nebiju to domājusi.