Tas ir kaut kāds ārprāts. Kāpēc mana rakstīšana ir tik viegli nojaucama, mana mūza tik gaistoša?
Bet iet uz priekšu. Kaut kā iet. Materiāls ir labs. Vēl jāstrādā pie tā visā garumā, bet es domāju, ka sanāks tā, kā es gribu. Ļoti ļauni ir nespēt pašai dabūt ārā to, ko gribu. Lasīt, bet saprast, ka nav. Šodien nobeidzu kārtējo nodaļu ar rindkopu, kas īsti nav laba. Es zinu, ko es gribu tur pateikt, bet man nesanāk to pateikt pietiekami eleganti. Tur vēl mūza ir jāparaudzē, lai nogatavojas. Žēl, ka nespēju rakstīt tālāk, jo man kaut kā nesanāk atstāt caurumu un doties tālāk. Nerakstās, visu laiku domas pie trūkstošās vietas.
Bet es vienmēr tieku galā ar tādiem fragmentiem. Agrāk vai vēlāk viss sanāk tā kā man pašai patīk.
Murr, skaisti.