Paskat, tā man ir.
IAMX brauc pilnīgi pa priekšu.

Tā kā šī grupa manā gada listē iekāpusi neticami augstu, aizdomājos par viņu. Būtībā klausos tikai tad, kad vīrs klausās, bet tā laikam ir visvairāk klausītā grupa last.fm un vispār visi apkārt par viņu fano. Bet ko es par to domāju?
Viņi ir noveduši popsu līdz visai iespējamai popsas robežai, cik tālu tā vispār var kāpt kvalitātē un dziļumā. Popsa nozīmē dziedāt tikai par to, kas interesē vismaz 80% ja ne patiesībā visus 90% civilizācijas, kurai tā domāta. Muse, protams, rietumu civilizācijai. Ieturēt tieši tik individuālu stilu, kas ir pietiekami atpazīstams, bet tomēr pietiekami tāds kā visiem citiem. Muzikāli būt kvalitatīvam, bet nekādā gadījumā ne virtuozam, ko var saprast tikai muzikāli izglītots cilvēks.
Tēmas ir tieši tik dziļas, lai tās saprastu pamatskolas pirmajās klasēs. Mūzika ir tieši tik muzikāla, lai to uztvertu sākumskolā. Stils ir pietiekami interesants, bet jebkurš pateiks, kas tas ir. Roks, alternatīvais poproks. Grupas tēls ir tieši tik vienkāršs, lai izceltos tikai ar to, ar ko drīkst.
Jā, es saprotu, kāpēc tik daudziem šī grupa patīk. Tas ir vienkārši pārnoslīpēts popsas meistardarbs. Kaut kas daudz maz īsts un talantīgs ielikts visplašākajos popsas rāmjos. Tā līdz pašai, pašai maliņai, bet ne nanometru pāri. To tiešām var cienīt.
Bet... tā ir un paliek tikai popsa. Tēmas - lai katrs var sevi tur atrast. Mūzika visiem uztverama. Tēls it kā ļoti raksturīgs, bet tikai tajos rāmīšos individuāls.
Mūzika, kas nav popsa, bieži vien ir par to, kas ir saprotams 50% civilizācijas, citreiz 10%... muzikāli bieži nevar pateikt, kas tas īsti ir par stilu, jo nekur pilnībā neiederas. Lirikas ir par tēmām, kas visus neinteresē, tās bieži ir sarežģītas, dažreiz pat nav tik emocionālas vai ir tik sarežģīti emocionālas, ka tālu pārkāpj "prieks", "sāpes" utt rāmīšus.
Alternatīvais roks? Nu jā, tas ir viens no popsas novirzieniem. Jau sen nekas patiešām alternatīvs.
Bet kopumā jā. Protams, ir labas dziesmas. Taču aizkustināt mani īsti nespēj, jo esmu "kas der visam, neder nekam" piekritēja. Muse ir kā labs dāmu romāns vai detektīvs. Tāds lasāms, bet tomēr stipri zema žanra. Ok, ok, ar mani strīdēsies, bet šie grāmatu paveidi savā tīrajā stilā man liekas zemi, jo tajos galvenā vieta ir notikumiem un primitīvām, lai gan spēcīgām emocijām, kas saprotamas visiem.
Nu tā man apmēram liekas.
Muse ir laba grupa, protams.

Ak jā, vēl varu piebilst, ka šīs 14 grupas ir tikai dažas no klausītajām. Pagājušā gada laikā esmu klausījusies apmēram 700 dažādus izpildītājus. Reti kuru tikai pa vienai dziesmai. Man ir tieksme uzsēsties uz vienas grupas vai izpildītāja, bet nespēju iztikt bez jaunas mūzikas ēdienkartē. Kādam liksies maz, citam - daudz. Man liekas tā, kā man ir. Daudz klausos iemīļotākās dziesmas, bet vienmēr paplašinu muzikālos apvāršņus. Interesanti pēc tam paanalizēt, kā viss noticis.
Piemēram, visvairāk esmu klausījusies mūziku 2015. gada novembrī. Kāpēc tā? Pašai interesanti...