Aizsala ūdensvads. Kā pamodos, tā šitāda ziņa. "Es jau tā teicu" šoreiz neko nemaina, fakts paliek fakts. It kā likās, ka ir ok garastāvoklis. Viss ārā balts un spožs no sarmas, lai gan sniega nav. Devos rīta gājienā uz pastu, cilvēku maz, pēc tam lēti paēdu vietējā ieskrietuvē, ko varētu saukt "Pie biedres Maškas" nevis "Daugaviņa", jo tā noteikti ir vieta tiem, kam nostaļģija pēc padomijas. Tomēr tur ir lēti un kopumā garšīgi, atgādina kā mana mirusī vecmāmiņa gatavoja. Tad bija jāiet uz Depo pirkt spaiņus. Pa ceļam sanāca sazvane ar telefoniski nejēdzīgu cilvēku, nez kāpēc šausmīgi sabesījos. Nu tā tiešām ļoti. Paņēmu kokteilīti pie spaiņiem.
Atnācu mājās jau pilnīgā neomā. Kasījos un strīdējos, pēc tam iedzēros. Skatījos Takeši pili un ēdu desas. Fui.
Pārdomas tagad par to, kur dažreiz ceļas neoma. Es mēdzu pamosties sagurusi, depresīva, skumja, bet to es parasti pamanu. Šoreiz es pamodos normālā garastāvoklī, priecīga gāju ārā aukstumā, par spīti tam, ka ūdens atkal jānes no akas, kam vajag jaunus spaiņus. Tad pēkšņi ne no kā uznāca tāds tracinošs besis, ka varētu iet spārdīt miskastes un dedzināt kādu riepu. Ne jau nu mani arī TIK traki pa telefonu izveda, lai gan patīkami arī nebija. Būtībā es pat nepamanīju, kur man tas kašķis un "gribu sist" radās tik skaistā, baltā dienā, kad es pamodos ar sajūtu, ka izņēmuma kārtā ir vērts kāpt ārā no gultas, jo ir auksts un balts.
Rīt Jaunā Gada svinības. Es Jauno gadu vienmēr esmu svinējusi ciemos pie mammas, lejot laimes, savedot tur draugus pēdējos nu jau daudzos gados. Tagad man ir slims kaķis un liela nesiltināta māja, kuru vajag kurināt, lai kaķis nesāk šķaudīt ārā smadzenes. Puņķus viņš šķiež gluži neticamos daudzumos. Tagad man ir trīs personas, kas it kā varbūt tā kā iespējams varētu tā cerēt tomēr ieradīsies ciemos, bet varbūt arī nē. Neko vēl nezinu. Varbūt, ka šis būs tizlākais Jaunais Gads manā vēsturē. Man vienmēr licies, ka šie ir tādi draugu un tusiņu svētki, bet mani, protams, neviens nekur neaicina. Ņemot vērā, cik es daudzus gadus esmu nodrošinājusi daudziem cilvēkiem vietu, kur svinēt, jaukus pasākumus... bet jā, tā jau ir mana senā problēma. Es visus visur aicinu, mani nekur neaicina. It kā tas būtu kaut kāds mans pienākums vienmēr pašai visu sarīkot. Ja nesarīkoju, tad varu iet ellē un nīkt viena.
Varbūt man tiešām jāsāk saprast un pieņemt, ka ir pilnīgi normāli aiziet pie kāda ciemos, pierīties, saņemt dāvanas, bet pašam neatnest pat ne piparkūku paciņu un arī paldies nepateikt. Tāpat varbūt vajag iemācīties, ka ir pilnīgi normāli, ka tos, kas rūpējas par sabiedrības pasākumiem, aizmirst. Bet kas man ir par viduslaiku sajūtu iekšā? Laikam esmu bijusi tāda sabiedrības dāma, kas gaida pretielūgumu un citas smalkas lietas. Es vienkārši nespēju pierast pie tā, kā mūsdienās viss notiek. Liekas tik pretīgi un neiedomājami, nepieņemami. Ne jau pat ar kaut ko konkrētu ir problēma. Droši vien es te atkal pīkstu, jo man ir ļoti slikta diena aiz nekā, nav ūdens un ir vientuļi.
Toties mana pļava bija tik fantastiski, brīnumaini skaista! Man ir laba mūzika, trīs katjumiņi, un man pat ir ziema.

Tas ir dīvaini, kā manas mazattīstītās smadzenes spēj reaģēt uz zinātni. Jā, protams, pilnīgi nejēdzīgā veidā. Es mīlu zinātni, sevišķi astronomiju, tā kā citi mīl Holivudu, modi vai vilcienu modelīšus. Zinātne vienkārši ir garšīga, nenormāli garšīga. Ne tikai lieli vārdi, bet arī attēli. Tas absolūtais nozīmīgums, tā pilnīgā vērtība, nodošanās un tīrība. Jā, tīrība. Pētīt Lielo Sprādzienu šobrīd ir pilnīgi nelietderīgi. Mums būtu jāattīsta daudz dižākas tehnoloģijas, lai spētu to kaut kā izmantot, piemēram, lai izprastu, cik drīz Visums izbeigsies un kā mums tad pārcelties uz citu.
Es esmu jau pilnīgi izaugusi no populārās astronomijas, man tur vairs nav ko darīt, es visu jau zinu. Es varu tikai fanātiski sekot FB Nasa un citām lapām un gaidīt kaut ko jaunu. Tas, ka es uzzinātu kaut ko jaunu, izņemot sīkus, garlaicīgus faktiņus, ko nav vērts paturēt galvā, ir visai maz ticams. Tomēr es mēdzu uzlikt kādu filmiņu fonā un vienkārši klausīties. Vai atkal un atkal vienkārši skatīties uz attēliem, zinātnieku sejām un teleskopu fotogrāfijām. Tas viss ir tik skaists.
Jau tādi vārdi kā "Galileo", "Habla teleskops", "Hipernova" manī rada brīnuma izjūtu, kaut ko tik ļoti garšīgu. Tāpat es mēdzu šķirstīt ķīmijas grāmatas ciemos pie drauga. Tās ķīmiskās formulas un vārdi vienkārši ir garšīgi, tādi īsti, stabili.
Bioloģija manī raisa citas izjūtas. To es skaitu atsevišķi, lai gan arī tajā ir kas līdzīgs. Tas ir vairāk emocionāli, lai gan tas viss ir emocionāli.
Tā laikam ir daļēji sinestētiska bauda. Kad izjūtu zinātni, astronomiju, kvantu fiziku, ķīmiju, es jūtu kaut ko tīru, skaidru, plašu, bezgalīgu. Dīvaini. Es taču esmu reliģiska persona, ticīga, bet tādu sajūtu man neraisa nekāda reliģiskā mūzika, māksla vai kas cits...

Nu tad Kanāda!
Arī slikti??? Arī nekā nav? Bļe...