Viņš laikam ir kaķis, kas man no visiem vislēnāk kļūst mīļš. Nu jau ir kāds laiciņš pagājis, bet man nav radušās gandrīz nekādas personīgas jūtas pret viņu. Jā, tas ir jauks kaķēns, ko pamīļot un ar ko paspēlēties. Viņš ir samērā gudrs, ar savu raksturu. Nav tāds anonīms kaķēns. Tomēr kaut kā viņš ir palicis tāds vienkārši kaut kāds kaķēns, kas te dzīvo. Droši vien depresija vainīga. Kad ņēmām Midu, Sīru, Nimi un Triādi, viņas uzreiz raisīja personīgas emocijas pret sevi. Man jau nākamā dienā sāpētu, ja viņu vairs nebūtu, pēc nedēļas jau bija kļuvušas mīļas. Velis turpretim varētu arī pazust, un personīgā līmenī man būtu vienalga. Protams, man būtu trauma, ka neesmu viņu labi pieskatījusi, piemēram, ja viņš izspruktu pa durvīm, utt, bet tieši tā personīgi nē, vienalga.
Es gan nedomāju, ka tā paliks. Nu jau tikai kaut kādas divas nedēļas viņš man ir. Kaķim ir raksturs, to var manīt, es domāju, ka mēs atradīsim ceļu viens pie otra.