Sapņoju, ka esmu kaut kāda man nezināma iemesla dēļ uztaisījusi biedēkli. Varbūt, ka iemesls bija agrāk sapnī, ko neatceros, vai iemesla nebija vispār. Biedēklis bija kaut kas putnu biedēklim līdzīgs. Ar no drēbes maisa veidotu uzzīmētu seju, salmu matiem, viss taisīts no koka mietiem, bet ar locītavām, ieģērbts baltā kreklā, melnā žaketē un biksēs, vecos kerzakos.
JP mājas virtuvē es viņu biju nolikusi pret sienu (nezinu, kā stāvēja), un domāju - baigi interesanti būtu, ja es viņu varētu kustināt. Pamēģinu un izdodas, rokas nedaudz pakustas. Nākamā stadija ienāk prātā - bet ja nu es varētu viņā iemiesoties, tad cik tas būtu interesanti. Varētu visur iet un kāpt, nekas man nevarētu notikt.
Eju guļamistabā uzmodinu vīru, parādu savu ķēmu un to, ka izdodas nedaudz kontrolēt viņu. Vīram sanāk jau nedaudz labāk. Viņš uzreiz taisa savu - diezgan līdzīgu manējam. Tad trenējamies, kā viņus kustināt vispirms no ārpuses, pēc tam jau no iekšpuses, skatoties pa viņu uzzīmētajām acīm. Staigājām savos jaunajos ķermeņos kā tādi āksti, grīļīgām kustībām, jo viņiem locītavas visos virzienos kustējās. Izskatījās ļoti jancīgi.
Sapnī mums JP bija trīs draugi - divas sievietes, viens puisis. Visi mēs nodarbojāmies ar maģiju, bet nebijām kopa. Parādījām savus veikumus viņiem, viņi uzreiz izdomāja, ka piedalīsies. Puisim ienāca prātā doma iet vēlākā vakarā pa JP un biedēt cilvēkus. Meitenes uztaisīja citādākus biedēkļus - mīkstus, no porolona, tie neizskatījās tik briesmīgi, jo varēja ticēt, ka iekšā ir cilvēks, bet puisis uztaisīja tādu kā man ar vīru. Galvā tam bija briesmīga, ruda parūka. Tēls bija daudz par tievu, lai tur iekšā varētu būt cilvēks, skats baiss, tāpat kā no mūsējiem.
Salasījāmies kopā, trenējāmies, beigās pienāca vakars, gājām ielās.
Pilsētā bija kaut kādi svētki, daudz cilvēku ielās. Blandījāmies pa vienu tirdziņu, cilvēki nesaprata, ko par to domāt. Tumšākos stūros ļoti baidījās. Tad gājām pa mazām ieliņām, jau saceldami īstu paniku. Bija ļoti jautri.
Visā bardakā es kaut kā nošķīros no pārējiem. Uzdūros vienai sešu puišu kompānijai, kas nomalē sēdēja pie ugunskura, gāju klāt. Viņi izrādījās raganu kopa. Sākām runāties, viņi izteica atzinību par manu spēku. Teica, vai varbūt nevēlos pievienoties viņu kopai. Tā kā mans tēls bija saģērbts vīrieša drēbēs, viņi nosprieda, ka es kopai derēšu. Visi bija tādi rokerīgi, runāja baisās balsīs. Maģija, par kādu viņi man stāstīja, bija ļoti tumša, bet ne īsti ļauna. Man ļoti interesēja, bet sapratu, ka diemžēl nevarēšu, jo tikai mans tēls ir vecis.
Jautāju, lai viņi man parāda dižāko no savas maģijas, ko viņi māk. Tad viss ļoti drūmais iespaids izgaisa, jo viens no viņiem mācēja pārvērsties par... krūmu, pilnu maziem, sarkaniem ziediņiem. Tas, protams, ir visai iespaidīgi, bet vairs nav tik sātaniski. Teicu, ka tas ir izcili, bet manai dižajai maģijai ar to nepietiek, atvadījos. Viņiem bija ļoti žēl.
Gāju mājās, jo pārējos biju pazaudējusi, un jutu, ka visu šo laiku neesmu sapratusi, ka manam ķēmam ir sava personība, ka es, ieejot viņā, saplūstu arī ar kaut kādu citu personu. Tā bija izsmējīga, augstprātīga un pat nedaudz ļauna personība, kas piemita šim tēlam.
Sajūta, esot viņā, bija ļoti savāda, bet izsmalcināta. Viņš varētu dzert asinis no ļoti skaistas glāzes.