Rīga ir cībelungs. Riebīgi izdarās, bet nevar nepiedot un nemīlēt. Vēlā sestdienas vakarā un agrā svētdienas rītā tā ir visai tīkama.
Sanāca to izbaudīt vairāk, kā gribējās, jo vilciens, ar kuru man būtu bijis ļoti ērti, bija atcelts pretīgo remontu dēļ, kas ietekmē man aktuālo dzelzceļa līniju. Nācās gaidīt divas stundas līdz nākamajam vilcienam. Vazājos kā rēgs pa pilsdrupām, bet nebija tik slikti. Kluss, maz cilvēku.
Tiesa, pēc 30 gadiem šajā pilsētā gribētos, lai būtu kāds, pie kura ievelties pakavēt laiku, bet... Tāda nu ir tā dzīve. Esmu reizē izvēlīgs un ļauns radījums, kas ir vientuļa kombinācija.
Taču es dabūju jaunu somiņu. Tas jauki.

Tā jau parasti ir - bērni ir raduši pie savu vecāku tizlībām, arī citu radu, ņem tās daudz nenopietnāk, jo ir pierasts. Paši neapzinās, ka citiem tas nav "nu ko tu ņem galvā", "viņš jau tikai pajokoja", "ai, nu tā jau viņa vienmēr dara, ko tur". Citiem tā nav ģimene, nav vecāki, pie kuriem gadu gadiem pierasts. Citiem tie ir CILVĒKI. Cilvēki, kuru teikto ņem vērā, vērtē un attiecīgi atbild un rīkojas, kā jau ar jebkuriem cilvēkiem. Citi nav iekšā tajā, kas vienmēr valda ģimenē - tas ir jānoklusē, šito tam cilvēkam nedrīkst atgādināt, tādas lietas nav jārunā, šitam atkal jāļauj izteikties, jo labot viņu tāpat nevar, un līdzīgi.
Nu nevaru es laist gar ausīm, neņemt galvā. Tas ir cilvēks, kas diršas man virsū. CILVĒKS nevis "eh, nu lai jau viņa...".
Riebjas. Pat pie kaķa vārda piesienas, un ne tikai piesienas, bet brutāli pieprasa mainīt kaķa vārdu, jo viņai, redz, nepatīk.
Iskrieties lai iet.